Karu iesākt nav problēma, bet kā no tā tikt ārā?

Baušķenieks Atis Slakteris, pirms 20 gadiem būdams Latvijas aizsardzības ministrs, parakstīja līgumus par iestāšanos NATO

Latvija iestājās Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO) 29. martā pirms 20 gadiem. Kā atzīst daudzi eksperti – ja nebūtu šīs izvēles, tad valsts liktenis varēja būt bēdīgs. Iestāšanās brīdī Latvijas aizsardzības ministrs bija baušķenieks Atis Slakteris.
Jāatzīst, ka lauvas tiesu darba bija paveikusi iepriekšējā valdība, kuru vadīja Einārs Repše, un aizsardzības ministrs bija Ģirts Valdis Kristovskis. Tomēr daudz darba bija arī Induļa Emša valdībai, kas sāka strādāt 2004. gada 4. martā ar jauno aizsardzības ministru Ati Slakteri. Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas priekšvakarā «Bauskas Dzīve» izvaicāja viņu par to laiku, izjūtām, notikumu attīstību un mūsdienu skatījumu uz pasaules politiku.

Kāda toreiz bija ministra ikdiena?
– Tas, ko sabiedrībai grūti saprast un ne tikai Latvijā, ka politiķis var būt ģēnijs savā nozarē, bet ministra vai ministru prezidenta darbs ir joma, kuru neviens nevar pirms tam iemācīt. Palīdz, ja apkārt ir cilvēki ar pieredzi, bet jaunais ministrs parasti nezina daudzus instrumentus, kā darbojas ministrija. No manas biogrāfijas skatoties, cilvēkiem šķiet, ka visvienkāršākais darbs bija būt par zemkopības ministru. Bet tas bija smagākais! Pirmo gadu dzīvoju ar reitingu -47, bet gada laikā tiku galā. Reitings sāka augt, realizēju projektus, atradu metodes, kā strādāt, bija arī gudri padomnieki, no kuriem mācījos.
Teikšu, ka ierēdņi, kas bija kopā ar mani, taisa labu karjeru. Viens kļuva par valsts prezidentu, otrs par ministru, trešais par valsts sekretāru, vēl par finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības vadītāju un tā tālāk. Sinerģija izveidojās laba, un karjerai tas arī nāca par labu.

Kāpēc pirms divdesmit gadiem aizsardzības ministra kandidatūrai izvēlējās jūs?
– Sāksim ar to, ka biju Tautas partijas priekšsēdētājs, domāju, par ko es vēlētos kļūt jaunajā kabinetā. Zemkopības ministrijā nevarēju atgriezties, tur darbojās Mārtiņš Roze. Mani plānoja virzīt dažādos amatos, pat uz ārlietu ministru, bet viens no padomniekiem teica: «Tu esi stiprs, kad stāvi ar kājām uz zemes.» Izvēlējos Aizsardzības ministriju, jo tā bija svarīga ministrija un no budžeta puses nebija labā stāvoklī, – bija tādi laiki.

Biju tas cilvēks, kas prot šādās situācijās strādāt. Jau pirmajā mēnesī braucām uz Irāku un Afganistānu. Misijas bija svarīgas. Lai saprastu darba atmosfēru – tur milzīga telts, sapulcējās vairāk nekā simts cilvēku, lai tiktos ar ministru no Latvijas. Sūdzējās par formastērpiem un visu citu. Juris Dalbiņš toreiz bija parlamentārais sekretārs, teica, ka par formām domā jau sen, izstrādāja konceptu. Ja ievērotu visas birokrātiskās procedūras, kā vislētāk un ilgāk pirkt, nebūtu ieviesis jaunos karavīru formastērpus, bet atradām iespējas, kā to visu paātrināt. Zinājām, kādi ir pētījumi, sagatavojām iepirkumu un atradām veidu, kā nopirkt. Lai arī iepirkuma departamentā saķēra galvu, bet izdarījām. Pateicu, ka tas ir ministra politiskais uzdevums, zem kura esmu gatavs parakstīties, jo karavīri dodas misijā un viņiem vajag labu ekipējumu. Beigās pat cena sanāca zemāka, nekā gaidīts.

Tā bija joma, kur redzēju, kas darāms. Nākamajā Saeimā mani pārvēlēja, un es turpināju darbu Aizsardzības ministrijā.

Cik daudz darba vēl bija saistībā ar iestāšanos NATO, kad kļuvāt par ministru?
– Saprotu Ģirtu Valdi Kristov-ski, kas veltīja tam savu darbu, bet mēnesi iepriekš ministrijā ieradās jauns ministrs, kurš paraksta dokumentus. Ģirts Valdis Kristovskis ir labs kolēģis. Viņš toreiz cīnījās ar maziem aizsardzības budžetiem. Pēc tam runājām, ka manā laikā finansējuma pieaugums bija kā visa gada budžets viņam. Es saku paldies visām valdībām, Saeimai, ministru prezidentiem un aizsardzības ministriem, kas bija ieguldījuši lielu darbu. Mēs kā nācija, virzoties uz ES un NATO, to izpildījām, pa šauro spraugu iekļuvām. Tas nebija tik vienkārši.

Valsts sekretārs tobrīd bija Edgars Rinkēvičs. Sadarbība bija laba, viņš sagatavoja likumus, es tiku galā ar pozīciju un opozīciju. Parakstīju vairākus iestāšanās NATO dokumentus, kurus nevaru komentēt, – slepeni dokumenti. Bet tie bija sagatavoti. Varu pastāstīt vienu publisku piemēru – NATO bija gatavi kontrolēt mūsu gaisa telpu, bet Latvijas tā brīža likumdošana neļāva. Likumu ātri grozījām un sistēmu sakārtojām.

Jāuzsver, ka toreizējā Tautas partija atbalstīja iestāšanos NATO, piemēram, Latvijai bija jālemj, vai iet palīgā starptautiskā operācijā Irākā. Biju opozīcijas partijas priekšsēdis, bet Eināra Repšes valdība nespēja vienoties. Tobrīd nezinājām, ka informācija par ieročiem Irākas rīcībā būs nepatiesa, bet teicu, ka mēs kā opozīcija piekritīsim, ka karavīri dodas misijā, un tas notika.

Iestāšanās process bija interesants laiks. Savs pluss bija Vairas Vīķes-Freibergas paveiktais un viņas personība – viņa arī ieguldīja ļoti lielu darbu. Kad virzījām viņu par prezidenti, bija liela cīņa ar «Latvijas ceļu», jo
Tautas partija uzvarēja vēlēšanās, bet palika opozīcijā, un meklējām kandidātu, ko nolikt pretim Anatolijam Gorbunovam. Vairu Vīķi-Freibergu atrada Juris Bojārs, un piekritām, ka viņa ir stiprākais kandidāts. Viņai bija valodu zināšanas – ar Francijas prezidentu runāja franciski. Arī pašreizējais Edgars Rinkēvičs ir pluss – beidzot ir prezidents, kuru sabiedrība pieņem.