Kas čūskai patiesībā «aiz ādas»

Zoologs Māris Lielkalns citu pēc cita kliedē populāros mītus par čūskām

Sagaidot zaļās koka čūskas gadu, «Bauskas Dzīve» skaidro, kāda patiesībā ir šī savādā radība. Nē, čūska nav gluma, tā nav kašķīga un nevienu nehipnotizē – vienu mītu pēc otra noraida Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvis, zoologs Māris Lielkalns. Toties tai ir smadzenes, vesels lērums ribu un pašai sava «termokamera», ko ne visi zina.

Zalktis un citas čūskas
Ar čūskām mums ir sarežģītas attiecības: kāds tās dievina un gatavs riskēt pat ar bargiem sodiem, lai no siltzemēm atgādātu iekāroto čūskulēnu, cits paniski no tām baidās. Šo dzīvnieku mēs mēdzam piesaukt ne tajās labākajās situācijās, sakot «čūsku midzenis», «čūsku vecene/vecis» vai vienkārši «ak, tu, čūska». Tajā pašā laikā zalktim esam gatavi ierīkot mājiņu pagalmā, lai tik tas neaizmirstu sētai atnest svētību.

Māris Lielkalns uzskata, ka bieži čūskas saistām ar slikto, jo tas ir kaut kas «tievs, garš un nesaprotams. Nav pūkains un ar mīlīgām četrām ķepiņām, tātad ir fui, riebīgs.» Čūskas ir arī klusas, turpat nemanāmas, tāpēc tiklīdz tās sakustas, cilvēkam pārbīlis garantēts.