Katram ir sava vieta dzīvē

Jubilāre dzimusi un uzaugusi Mēmeles ciemā Skaistkalnes pagastā, kur aizritēja pirmie trīsdesmit dzīves gadi. Tagad viņas mājas ir Jaunsaulē. Savu darba mūžu Dace Sausā velta pedagoģijai. Pašlaik ir skolotāja Vecsaules pamatskolā, māca bioloģiju, dabaszinības, ir sākumskolas skolotāja 4. klasei. 1996. gadā absolvējusi Liepājas Pedagoģisko augstskolu, kur ieguvusi sākumskolas skolotāja kvalifikāciju. Latvijas Universitātē 2003. gadā saņēmusi sociālā pedagoga diplomu. Skolotāja apbalvota 2015. un  2018. gadā ar Bauskas novada pašvaldības atzinības rakstiem un 2017. gadā ar Izglītības un zinātnes ministrijas atzinības rakstu. 2019. gadā pašvaldības konkursā «Bauskas novada Gada skolotājs» ieguvusi augstāko novērtējumu nominācijā «Gada skolotājs pamatskolā».

Kāda bija bērnība Mēmeles ciemā?
– Tolaik tur valdīja liela rosība, bija daudz bērnu un labi kaimiņi. Ar to vietu saistās patīkamas atmiņas. Ģimenē uzaugu kopā ar māsām Sigitu un Ilzi, pēc vecuma biju vidējā, bet brālis Mārtiņš ir 17 gadus jaunāks par mani. Viņš bija ģimenes mīlulītis, mēs zēnu ļoti mīlējām un lutinājām. Ar māsām bija tā – kad vecākā Sigita gāja savās darīšanās, man patika viņai staigāt pakaļ. Vēlāk jaunākā Ilze staigāja pakaļ man, kas man īpaši nepatika, bet viņa bija priecīga. Ar mums kopā ģimenē dzīvoja arī vecāmamma – mīļa un laba. Bijām ļoti tuvas. Spilgtā atmiņā palikusi vecāsmammas pirmskara laika somiņa, pārsieta ar bikšu gumiju, kurā glabājās senas bildes. Viņa mēdza mums tās rādīt, un par katru bija stāsts. Stāstus zināju no galvas, bet gribēju tos dzirdēt vēl un vēl. Kad vecāmamma no dzīves aizgāja, tā man bija pirmā lielā sāpe.

Vasarās daudz gājām uz upi, jo Mēmele bija tuvu mājām. Mums bija noteikts, ka uz upi var doties tikai tad, ja līdzi iet kāds pieaugušais. Taču pieaugušie laukos vasarās bija mūždien aizņemti darbā. Bet mums paveicās. Kāda veca kundze, kura bija teju neredzīga, labprāt mūs pavadīja uz upi. Kad bijām ūdenī, viņa ik pa laikam lika saskaitīties, cik esam. (Smaida.) Agrā bērnībā daudz laika pavadīju kopā ar ciema zēniem. Manas bērnu dienu izklaides arī bija vairāk puiciskas – kāpām kokos, taisījām lokus, spēlējām visādas spēles, arīdzan darījām blēņas. Bija daudz interesantu notikumu. Ir bērnības draugi, ar kuriem vēl tagad satiekamies.

Kad sākās skolas laiks, tad vairāk bija meiteņu draudzības. Kopš 1. klases man ir draudzene Inga, arī viņa tagad dzīvo Jaunsaulē. Esam kaimiņos, kopā dodamies nūjošanas pastaigās.

Vai bijāt centīga skolniece? Kā tapāt par skolotāju?
– Viss mans skolas laiks pagāja Skaistkalnes vidusskolā. Mācības labi padevās, bet pamatskolas klasēs mājās parasti nemēdzu stundām gatavoties. Kad mamma jautāja – kas jāmācās, atbildēju – nekas. Jau bērnībā varēja manīt pazīmes, ka nākotnē būšu skolotāja. Man patika labot burtnīcas. Vecākajās klasēs gan ļoti labi mācījos. Vidusskolas laiks bija ļoti foršs, labi klasesbiedri un laba sadzīvošana. Skolā bija dažādi pasākumi, kur varēju iesaistīties. Man patika būt uz skatuves. Kad mācījos 12. klasē, dziedāju Skaistkalnes jauktajā korī. Liels un neaizmirstams notikums bija Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki 1990. gadā, kas notika neilgi pēc Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Tas bija tik aizkustinoši, kad dziedājām Latvijas himnu un «Saule, pērkons, Daugava». Svētkos diriģēja leģendārie virsdiriģenti Imants un Gido Kokari, Haralds Mednis un Edgars Račevskis. Tās bija emocijas visai dzīvei. Arī tagad es labprāt dziedātu korī.

Beidzot vidusskolu, man pavīdēja doma studēt medicīnu, tomēr sapratu, ka skolotājas profesija būs īstā. Būdama vien 19 gadu vecumā, sāku strādāt par skolotāju Kurmenes skolā. Studēju neklātienē Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. Pirmajā gadā tā īsti vēl neapzinājos skolotājas darbu – biju bez pedagoga izglītības un pieredzes. 2. klasei mācīju krievu valodu, bet bioloģiju – lielajiem bērniem, kuri bija vien pāris gadus jaunāki par mani. Sākums skolotājas darbā bija tāda «taustīšanās»; kā mācēju, tā strādāju. Biju tā audzināta – ja esi ko iesācis, tas jāpaveic. Bija daudz jāmācās, un mācījos. Līdz ar pieredzi un zināšanām pedagoģijā profesijā jūtos pārliecinoši.