Laiku lokos – pavasarī pirms simt gadiem

Pēc bargās un ar sniegu bagātās ziemas 1922. gada pavasaris atnāca ar citām dabas untumu izraisītām nebūšanām. Jau marta vidū Bauskas pilsētas galva Juris Varenais telegrafēja satiksmes ministram: «Mēmeles pastāvīgais tilts pie Bauskas iznests. Steidzami ierīkojama celtuve. Lūdzu telegrafēt, vai celtuvi ierīkos valsts jeb tas darāms pilsētai, kura var satiksmi atjaunot tikai par maksu.»

Tas bija koka tilts, ko 1916. gadā bija uzbūvējušas vācu okupācijas iestādes, un tas pilsētai nemaz nepiederēja. Saprotams, ka ledus iešanas laikā šo tiltu tolaik nekādi nevarēja atjaunot, arī pilsētai piederošo Plosta tiltu vēl nevarēja ielikt Mēmelē, un tamdēļ kādu laiku pāri šai upei varēja tikt tikai ar laivām. Pagāja vēl viens mēnesis, un 19. aprīlī Bauskas pilsētas dome vienprātīgi nolēma, ka «no ledus iznestā tilta pār Mēmeles upi atjaunošana visādā ziņā nepieciešama». Nepieciešamība ir viena lieta, bet darīšana gluži cita. Arī 2. maija un 17. maija sēdēs domnieki vēl spriedelēja par tilta atjaunošanu.

Zīmīgi, ka tajā pašā laikā Bauskas pilsētas dome nolēma ziedot 25 000 rubļu plūdos cietušajiem Daugavpilī. Var noprast, ka visā valstī tika vākti šādi ziedojumi, jo 1922. gada pavasara plūdi viskatastrofālākos apmērus sasniedza tieši Daugavpilī. Tiek uzskatīts, ka tie bija vissmagākie plūdi šīs pilsētas vēsturē. Togad izveidojās ledus sastrēgums Daugavā pie Līksnas un strauji cēlās ūdens līmenis augšpus tās. Daugavpilī upes līmenis pārsniedza normas atzīmi par deviņiem metriem, ūdens masas pārrāva aizsargdambjus un ieplūda pilsētā. Tā rezultātā pa pilsētas ielām peldēja ledusgabali, ūdens bija pakāpies līdz dzīvojamo māju palodzēm, un iedzīvotāji aizvēra logu slēģus, lai ledusgabali neizspiestu rūtis. Latvijas armija gan ar sapieru ievietotām sprāgstvielām, gan ar smago artilēriju centās likvidēt ledus aizsprostu. Kopumā plūdu nodarītie postījumi Daugavpilī bija milzīgi, aculiecinieki vēstīja, ka no pamatiem nocelti un Daugavā peld šķūnīši, pirtiņas un pat dzīvojamās mājas. Tika sagrauts un aiznests koka tilts, bažas bija par dzelzceļa tilta balstu izturību, bet tas izturēja šo stihiju. Plūdos dzīvību zaudēja pieci cilvēki un daudzi desmiti mājdzīvnieku.

Atgriežoties pie Bauskas tiltu pro-blēmām, jāsecina, ka pilsētas dome nebija ļoti ieinteresēta atjaunot Mēmeles tilta sagrautos posmus, jo par šī tilta izmantošanu nedrīkstēja iekasēt maksu. Savukārt Plosta tilts pilsētas kasē ienesa krietnu naudas žūksnīti, jo tur bija jāmaksā par katru gājēju, katru pajūgu un pāri dzenamiem mājlopiem. Nojaušams, ka pastāvīgā tilta remonta aizkavēšanās palielināja Plosta tilta noslodzi un pilsētas ieņēmumus. Arī koku pludinātāji bija spiesti maksāt, lai šo tiltu uz kādu laiku atvienotu no viena krasta un pa starpu izlaistu kokmateriālus. Tolaik par vienu cauri izlaistu baļķi pilsētas kase saņēma 50 kapeikas, bet par kubikasi malkas – piecus rubļus. Kokmateriālu īpašnieki par to nemaz nebija apmierināti un sūdzējās augstāk stāvošām instancēm.

Tajā pašā laikā, kad daudz līdzekļu aizgāja plūdu seku likvidēšanai, starptautiskā Sarkanā Krusta organizācija vāca ziedojumus bada pārņemtajai Padomju Krievijai. Par šīs akcijas rezultātiem Bauskā liecina J. Varenā 5. aprīlī nosūtītā vēstule Latvijas Sarkanajam Krustam: «Reizē ar šo sūtam atpakaļ ziedojumu vākšanas listes trūkumcietējiem Krievijā, jo uz minētām listēm neko nebij iespējams ievākt.»