Līga Bajāre: “Latvijas laukos katrs cilvēks ir svarīgs”

Iedvesmas stāsts dzīvei laukos – Bauskas novadā

Brunavieti Līgu Bajāri daudzi pazīst kā Bauskas Valsts ģimnāzijas sākumskolas pedagoģi. Šogad viņas veikums novērtēts arī ar Izglītības ministrijas Atzinības rakstu. Ar ļoti labiem panākumiem viņa darbojas kā platformas un kopienas «eTwinning» vēstniece, pateicoties pedagoģes darbībai projektu realizācijā, Bauskas Valsts ģimnāzija ieguvusi statusu «eTwinning skola». Taču Līgu var nosaukt arī par «lauku vēstnieci», jo pirms neilga laika ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Bauskas novada nelielajā Brunavas ciemā un citus cilvēkus arī iedvesmo un pamudina līdzīgam solim. Līga pieļauj, ka, iespējams, ar šādiem iedvesmas stāstiem Latvijas lauki varētu kļūt apdzīvotāki.

Kovids liek rīkoties
Kā tad viss aizsācies? Līga par lauku māju sapņojusi ja ne visu savu dzīvi, tad jau ļoti ilgu laiku. Nekad tā arī nebija izdevies iecerēto piepildīt. Viņa prāto – iespējams, nebija īstais laiks. «Kad pirms pāris gadiem Latviju sasniedza jaunais vīruss un vajadzēja strādāt no mājām, sapratu, ka beidzot ir jārīkojas, jo noteiktie ierobežojumi radīja lielu diskomfortu. Sāku apjautāt draugus un paziņas, vai nezina kādu lauku īpašumu, kuru varētu izīrēt uz kādu laiku, jo tajā brīdī vēlējos diezgan ātri nonākt vidē, kur var brīvi būt, mierīgi strādāt, pastaigāties, nodoties sev,» stāsta Līga. Pozitīva scenārija gadījumā viņa bijusi gatava pārvākties jau nākamajā dienā. Tas teju arī īstenojies, jo atsaukusies paziņa no Brunavas ar ieteikumu, pie kā varētu vērsties ar sev interesējošo jautājumu.

«Ilgi nevilcinoties, sazinājos ar tā brīža mājas saimnieci, norunājām tikšanos un devāmies aplūkot māju. Īpašniece bija ļoti pretimnākoša un ieteica namu iegādāties, nevis īrēt. Tobrīd gan mums nebija tāda mērķa un nebija arī vajadzīgās naudas summas, bet saimniece piekrita, ka maksājumu veicam pa daļām. Tas, protams, situāciju mainīja, un mēs slēdzām darījumu. Par šo labo žestu es vienmēr būšu viņai pateicīga! Domāju, ja tā rīkotos vairāki saimnieki, tad, iespējams, laukos cilvēku būtu vairāk un mājas nestāvētu tukšas un pamestas,» pārliecināta brunaviete.

Atpakaļ mājās
Atgriešanās mājās – tā Līga raksturo pārcelšanos uz dzīvi lielā Bauskas novada pierobežas pagasta mazajā ciemā. Līga vieš skaidrību, ka viņas bērnība saistīta ar Brunavas pagastu, Ērgļu ciemu, kur katrai taciņai palicis savs stāsts. «Kas gan tas bija par laiku! Parkā sekojām līdzi visām pārmaiņām dabā. Priecājāmies par lietu un laidām pašgatavotus kuģīšus pa ūdens strautiņiem. Tolaik ciemats bija pilns un tajā mitinājās ļoti daudz bērnu. No rīta izgājām ārā un vakarā nācām mājās. Rotaļas, spēles, štābiņu taisīšana, peldēšana… Tas aizņēma mūsu brīvo laiku. Kaimiņu ģimenes draudzējās cita ar citu. Atceros, ka man mazai patika sēdēt kopā ar mammas draudzenēm pie kafijas galda, vērot, kā grauzdē pupiņas, pēc tam samaļ un pagatavo dzērienu, man patika klausīties viņu čalošanā,» atminas Līga.

Savukārt Brunavas ciems viņai tuvs, jo tur gājusi bērnudārzā. Tagadējās mājvietas kaimiņu mājā bijis Līgas bērnudārzs. «Šī vieta patiešām ir ļoti īpaša! Tētis kādreiz bija muzikants un traktorists. Bieži braukāju līdzi traktorā, kombainā, kāpurķēdniekā, notiesāju viņa speķmaizes ar sīpoliem, dzīvojos darbnīcās un biju līdzi arī dažādos pasākumos, kur viņš muzicēja. Bērnībā kopā ar draudzenēm nācām no Ērgļiem uz Brunavas baznīciņu dziedāt. Tai laikā dziedāju bērnu ansamblī un arī dievnamā, mums bija burvīga ansambļa vadītāja. Man tik ļoti patika dziedāt! Iespējams, tālab arī viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kurš palicis manā atmiņā, īpašo cilvēku sarakstā,» nosaka Līga un atklāj, ka viņai patiešām esot īpašu cilvēku saraksts. Reizi pa reizei Līga sevi pieķerot pie domas, ka varētu sarakstīt līdzīgu grāmatu kā Annai Brigaderei «Dievs, daba, darbs», jo vēl joprojām atmiņu lādē ir daudz jo daudz notikumu un izjūtu no bērnības.

Darāmā netrūkst
Iekārtojoties Brunavas «Kārkliņos», Līgas ģimene ieguvusi sava veida brīvības izjūtu, kā arī dabas terapiju katru dienu. «Reizēm to saucu par manu dabas sanatoriju, kur atguvos no izdegšanas un veselības problēmām,» saka Līga un uzsver, ka šajā vietā darba netrūkst, bet tas nebiedējot it nemaz un piešķiļot dzīvei dzirksti.

«Tas ir mūsu «challenge» – izaicinājums! Ne katrs ir gatavs pārvākties uz māju, kurā nav kanalizācijas, ūdens, eiroremonta, centrālās apkures un citu labumu. Mēs nolēmām, ka mēģināsim un iesim solīti pa solītim pašu spēkiem. Trīs gadus cītīgi piestrādājām pie tā, lai sakoptu mājas teritoriju. Zāģējām, pļāvām, rakām, sējām, stādījām, tīrījām. Mūsu dzīvei laukos ir viens pamatnosacījums – visam jābūt tīram,» uzsver Līga un atzīst, ka nav jābūt bagātniekam, lai dzīvotu pievilcīgā vidē.

Līgas ģimenē aug vājredzīga meita Zane, tālab ar īpašu rūpību esot jāpārdomā par drošību apkārtnē. «Meita pastiprināti uztver dažādas skaņas un smaržas. Mūsu uzdevums ir nodrošināt nevainojamu vidi, lai viņa patstāvīgi var pārvietoties pa visu teritoriju. Drošība, klusums un svaigs gaiss – tas ir pats galvenais. Viņas iemīļotā vieta ir šūpolēs zem ozola, kur vasarā pavada ilgu laiku. Priecājas, ka pati var šeit bez bailēm apmeklēt vietējo veikaliņu,» stāsta Līga.

Viņa priecājas, ka Zane paralēli mācībām Rīgā ir atradusi savu nodarbošanos un pašlaik aktīvi tapo. Meitai sociālajā tīklā «Facebook» izveidojuši grupu «Zanes šalles», kurā dalās ar īstenotajiem darbiņiem. Tie jau ir nonākuši Zviedrijā, Anglijā, Īrijā, Amerikā, kā arī daudzviet Latvijā. Zane daudzus savus rokdarbus arī dāvina vai ziedo. Par saviem pirmajiem ienākumiem meitene iegādājusies barību dzīvnieku patversmei. Pašlaik Zane aktīvi tapojot raibas, garas šalles, meiteni mēdzot uzrunāt arī uz meistarklasēm.

«Mēs Zani ļoti atbalstām, kā arī lepojamies par viņas neatlaidību un talantu. Iegādājamies dzijas, un tētis pats gatavo tapotājus, jo tādus nopirkt nevar. Kaut viņai ir tikai 14 gadi, viņa ir ļoti stipra un gudra meitene. Pašlaik Zani atbalsta arī biedrība «Eņģeļa sirds». Par to ļoti priecājamies, jo tas ir liels novērtējums un atbalsts meitas hobija attīstībai un pilnveidošanai,» gandarīta ir Līga.

Bajāru ģimenes otra atvase – meita Eva – jau ilgāku laiku dzīvo un mācās Anglijā. «Arī par viņu ļoti lepojamies! Eva ir ļoti patstāvīga, talantīga, skaista un gudra meita. Diezgan bieži brauc pie mums ciemos, un esmu laimīga, ka arī viņai patīk mūsu lauku namiņš. Reizēm to saucam arī par piparkūku mājiņu, tas tādēļ, ka nav vēl izremontēta un tajā saglabājies tāds primitīvs senatnīgums, iededzot sveces un iekurinot krāsniņu, tā pārvēršas par ļoti siltu un mājīgu vietiņu,» izjūtās dalās Līga.