«Māksla ir saskatīt labo katrā sīkumā»

Ilze Studente Gailīšu pagastā atzīmējusi 65. dzimšanas dienu

Jubilāre vairāk nekā 40 gadus dzīvo Gailīšu pagasta Uzvaras ciemā, bet viņas dzimtā puse ir Vidzemē, Cēsu novadā. I. Studente ir Uzvaras pamatskolas pirmsskolas grupas «Lācītis» skolotāja un vadītāja.

Kāda bija bērnība Vidzemes meitenei?
– Esmu dzimusi Cēsīs, un bērnības laiks aizritēja Cēsu novadā. Ģimenē biju pirmais bērns, uzaugu līdzās jaunākajai māsai Agitai un brālim Centim. Ar viņiem man bija paliela gadu starpība, tāpēc savās bērnības dienu gaitās visbiežāk devos vienatnē. Man bija dota liela brīvība; daudz gāju dabā – meži, takas, pļavas un Ungurmuižas parks bija mana teritorija. Biju visai nerātns bērns; patika darboties ar šķērēm, griezu, ko vien varēja sagriezt. Pašas pieredze mazotnē man tagad ļauj saprast bērnu stiķus un niķus, iztēlojoties, kā toreiz pati jutos, ko darīju un kāpēc.

Kūduma pamatskola, kas tolaik atradās bijušajā Ungurmuižas kungu mājā, bija mana pirmā skola. Atceros, ka dažkārt arī tur par nerātnībām izpelnījos sodu – lika stāvēt direktora kabinetā pie sienas.

Kā radās interese un veidojās ceļš uz skolotājas profesiju?
– Domāju, ka neapzināti, bet droši vien ietekmēja pieredze ar pirmo skolotāju Rutu Jēkabsoni. Viņu atceros kā apbrīnojamu cilvēku, prata mums tik daudz ko atklāt par dzīvi un pasauli. Man skolā patika zīmēt, dejot, veidot un valodas mācības, taču eksaktie priekšmeti nebija stiprā puse.

Kad beidzu Nītaures pamatskolu, vēlējos iestāties Rīgas Pedagoģiskajā skolā, kurā tolaik uzņēma gan pēc astoņgadīgās skolas, gan vidusskolas absolvēšanas. Man toreiz bija tikai četrpadsmit gadu; lai gan biju diezgan patstāvīga, mamma negribēja laist mani uz Rīgu, sakot – to paspēsi arī pēc vidusskolas. Bija jāpakļaujas, bet mammai par padomu esmu pateicīga visu mūžu. Mācības turpināju Siguldas vidusskolā, kas jau toreiz bija augsta prestiža skola. Domas par profesijas izvēli nemainījās, pēc beigšanas devos mācīties uz Rīgas Pedagoģisko skolu. Pēc vairāku desmitu gadu pieredzes skolotājas profesijā varu apgalvot, ka tā bija skola, kas jaunajam pedagogam deva ļoti stabilu pamatu visai darba dzīvei. Tagad tādas skolas nav, un augstskolas to pamatu vairs neiedod. Vidējā līmeņa profesionālā izglītība Latvijā tolaik vispār bija augstā līmenī.

Kas jūs atveda uz dzīvi Zemgalē?
– Beidzot pedagoģijas skolu, izveidojās ģimene, un bija jāmeklē vieta, kur varēja tikt pie dzīvokļa. Toreizējā kolhozā «Uzvara» jaunajām ģimenēm bija priekšrocības dzīvokļa saņemšanai. Sākumā dzīvojām kopmītnē, bet drīz vien mums bija savs dzīvoklis. Un tā kopš 1979. gada dzīvoju šeit, un pirmā darbavieta «Lācītī» joprojām ir mana vienīgā. Tā man ir arī labākā darbavieta, kur līdzās var strādāt ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Mūsu kolektīvs ir kā viena ģimene, man ir ļoti paveicies ar kolēģiem. Jo īpaši esmu dzīvei pateicīga, ka varu strādāt kopā ar Inesi Kešāni. Vienā kolektīvā esam kopš pirmās darbdienas, bet tagad jau vairāk nekā divdesmit gadus strādājam ar vienas grupiņas bērniem.