Meistars, kam patīk lidot

Jubilāra Gunta Zelmeņa bērnība aizritējusi Svitenē, bet nu jau lielāko mūža daļu dzīves- vieta ir Rundāles pagastā. «Bauskas Dzīve» lasītājus ar viņu iepazīstina intervijā.

Ar ko saistās spilgtākās bērnības atmiņas?
– Tā bija aktīva pasaules izzināšana, intereses un aizraušanās. Ģimenē uzaugu kopā ar sešus gadus vecāko brāli Raimondu un divus gadus jaunāku māsu Initu. Brālim biju «sīkais», tāpēc mums īsti nebija viena kompānija. Man ļoti patika hokejs, un mazajai māsai nācās stāvēt vārtos. Hokeju daudz spēlējām arī skolā; pēc stundām – somas pa gaisu un uz ledu prom.

Bērnībā ļoti interesēja noskaidrot un izzināt, kā darbojas dažādi mehānismi. Jaunākajās klasēs par upuri kļuva vecmāmiņas modinātājpulkstenis; vajadzēja zināt, kāpēc tas tikšķ. Vēlāk tika izārdīts radioaparāts, lai noskaidrotu, kas tur iekšā runā. Taču to jau pratu izjaukt nesabojājot. Kad televīzijā biju redzējis mirgojošas elektriskās lampiņas, radās neremdināma interese par elektroniku. Tolaik informāciju meklēju speciālās grāmatās un studēju. Tā arī tiku pie pirmās lampiņas, kas mirgoja mūzikas ritmā.

Reiz pamatskolas gados pēc nejaušas iespējas patrinkšķināt ģitāru tā man vairs nedeva mieru. Lai gan pirmie mēģinājumi nebija visai veiksmīgi, vajadzība pēc ģitāras nerimās. Par vasarā paša nopelnīto naudu nopirku ģitāru, kas maksāja deviņus rubļus; toreiz domāju, ka tā ir ģitāra (smaida). Mums bija ļoti labs darbmācības skolotājs Juris Circenis, viņš man ierādīja arī ģitāras spēles pirmos akordus. To apguvu pašmācības ceļā, reizēm vingrinājos, līdz pirksti kļuva jēli. Spēlēju vēl tagad savam priekam un ģimenes svētkos.

Ap sesto klasi man bija tik daudz un dažādas intereses, ka nevarēju saprast, kas interesē visvairāk. Pamatskolu pabeidzu kā teicamnieks, izņemot angļu valodu, kur bija trijnieks (pēc piecu ballu novērtēju-ma – red.), un tas arī tikai dēļ spītības. Uzskatīju, ka angļu valoda man nav vajadzīga, jo literatūra par elektroniku angliski nebija pieejama.

Vai tas bija ierasti, ka vasarās strādājāt kolhozā?
– Jā, strādāju lopbarības gatavošanā par traktorista palīgu. Esmu pateicīgs traktoristam Imantam Salmiņam, no viņa daudz ko iemācījos; deva man braukt ar traktoru. Naudu savām vajadzībām nopelnīju ar darbu, un toreiz apzinājāmies lietu vērtību – ko pats esi nopelnījis, to arī saudzēsi. Iegādājos arī magnetofonu, kas joprojām ir darbspējīgs.

Vai interese par elektroniku iezīmēja ceļu uz profesiju?
– Biju izlēmis mācīties par radio-televīzijas remontmeistaru 34. profesionālajā vidusskolā. Tolaik, lai uzņemtu mācīties šajā profesijā, vajadzēja iesniegt nosūtījumu no kāda uzņēmuma. Diemžēl tobrīd Bauskas sadzīves pakalpojumu kombinātam šādu speciālistu nevajadzēja.
Mācoties Pilsrundāles vidusskolā, zināšanas elektronikā nāca klāt, un radās vēlme elektrisko gaismu efektus parādīt publiski. Kopā ar Modri Jaunzemi sākām rīkot diskotēkas; darbojāmies ar nosaukumu «Tonuss».