Kristīne Sēnele
Liktenīgā 1941. gada 14. jūnija nakts un svitenieku Taurēnu ģimenes izdzīvošanas stāsts tālajos ziemeļosMāras Holstes ģimene bija starp tiem vairāk nekā 15 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kuru dzīves un tālāko likteni dramatiski pārmainīja 1941. gada 14. jūnija nakts. Pusstundā bija jāsagatavojas skaudram pārbaudījumam mūžīgā sasaluma zonā tūkstošiem kilometrus no mājām. Šis ir Taurēnu ģimenes izdzīvošanas stāsts tālajos ziemeļos, kas balstīts uz Māras mammas Dagmāras Taurēnas un vecmammas Annas Taurēnas stāstīto un arī viņas pašas, izsūtījumā dzimušas, piedzīvoto.
«Pēc trīs mēnešiem varēsiet atgriezties»
1941. gada 14. jūnija naktī Svitenes pagasta «Upmalnieku» sētā iebrauca bruņoti vīri. «Ieradāmies jūs glābt no kara šausmām; pēc trīs mēnešiem varēsiet atgriezties mājās» – ar tādiem meliem viņi mēģināja «mierināt» pārbiedēto ģimeni. Kamēr saimes galva Jānis Taurēns ar paceltām rokām stāvēja šaujamieroča stobra galā, viņa sievai Annai Taurēnai un bērniem Arnoldam un Dagmārai pusstundā bija jāsalasa mantas, lai dotos ceļā. Ko vien šādā steigā varēja, to arī sakrāmēja. Viens no labvēlīgāk noskaņotajiem karavīriem papildinājis līdzņemamo arī ar fotoalbumiem un citām mantām.
Jānis Taurēns bija brīdināts, ka iekļauts sarakstos, taču, kā jau īsts latviešu saimnieks, viņš nevarēja pamest mājas, lopus, turklāt bija pārliecināts, ka nekā slikta nav darījis. Taču viņš bijis aizsargs, un tas bija pietiekams motīvs, lai viņu uzskatītu par «pretpadomju un sociāli svešo elementu».
Māra Holste piebilst, ka tolaik jau uzskatīja – ja deportē no Latvijas, tātad noteikti bijuši bagātnieki. Taču «Upmalnieki» tādi nebija – tā bija jaunsaimniecība ar 11 hektāriem zemes, kurus vectēvam kā vienam no cīnītājiem par brīvo Latviju piešķīra pēc atgriešanās no Pirmā pasaules kara. Viņš tur ieradās tāds kā no kara lauka – šinelī un ar personisko mantu maisu uz muguras. Uz šī zemes gabala agrāk bija muižas ķieģeļu ceplis; zeme bija mālaina un pilna ķieģeļu lausku. Saimniecībā audzēja cukurbietes un džutas maisos ar zirdziņu veda uz bānīti, kas tās tālāk nogādāja Jelgavas cukurfabrikā, turēja govis, vistas. Abi bērni bija jāskolo – Dagmāra mācījās Kaucmindē, Arnolds – Mežotnes vidusskolā. Dzīvoja Taurēni vienkārši, taču, kā atzīst Māra, visu varēja izdarīt un pamazām izpirkt arī saimniecību. Pēdējo maksājumu gan nomaksāja jau vectēva brālis.
Ar dokumentiem, bet bez siltajām drēbēm
Taurēnu ģimeni tajā naktī vispirms aizveda uz Iecavu. Ģimenes galvu nošķīra, it kā paaicinot uz sarunām, un pēc tam aizveda uz atsevišķu vagonu. Tā vecaistēvs arī aizgāja – ar dokumentiem, bet bez siltajām drēbēm. Neviens jau tonakt neteica, kur vedīs un ka galapunktā ar vasaras apģērbu vien izdzīvot nebūs iespējami.
Sākās vairāk nekā mēnesi ilgs un mokošs ceļš nezināmajā. Vecmamma ar bērniem sākumā nonāca Sibīrijas ciemā Timoņinā. Vecaistēvs – Kirovā, kur viņš tā paša gada rudenī nomira, jo viņam jau bija slikta, kara laikā pamatīgi iedragāta veselība.
Timoņinā tolaik jau bija izveidots kolhozs. Tika pieņemts lēmums iet strādāt uz kūti, jo vasarā mežā ogas, sēnes, protams, var bagātīgi salasīt, bet no kā pārtiks ziemā? Darbs ar lopiņiem deva vismaz kaut kādu cerība uz piena krūzi spelgonī. Pirmā ziema tā arī tika nostrādāta kolhozā, bet, iestājoties pavasarim, no dzimtenes līdzi paņemtās vērtīgākās mantas, jo nekādu lielo bagātību ģimenei nebija, tika iemainītas pret maziem kartupelīšiem un citām sēklām, lai ierīkotu dārzu.
Kad dārzs bija sastādīts, pēkšņi paziņoja, ka ģimene te nepaliks un tiks vesta tālāk. Padomju vara uz deportēto rēķina bija iecerējusi pacelt savus ziemeļu reģionus. Kolhoza priekšsēdētājs latviešus bija iemīlējis, jo redzēja, ka viņu aprūpē lopi bija sākuši dot vairāk piena, tik ļoti neslimoja. «Latvieši jau nemācēja strādāt savādāk kā to būtu darījuši pie saviem lopiem,» – skaidro Māra. Priekšsēdētājs devās uz apgabala centru cīnīties par latviešu palikšanu, taču viņam gāja ļoti slikti – tika piedraudēts arī pašu sūtīt prom. Pēc tam ģimeni uzsēdināja uz baržas, un tā devās ilgā ceļā lejup pa Jeņiseju.
Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties BauskasDzive.lv abonementu:
"BauskasDzive.lv Plus" abonentiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur atspoguļosim notikumus un procesus vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs.
Abonē BauskasDzive.lv digitālo saturu par 0.99€ uz pirmajām 4 nedēļām*
*Pēc izmēģinājuma perioda beigām ik pēc četrām nedēļām tiks veikts automātiskais maksājums - 1.99€ par abonēšanas periodu. Abonēšanu vari pārtraukt jebkurā brīdī savā BauskasDzive.lv kontā.
Kāpēc neviens neraksta par vāciešu zvērībām kara laikā un koncentrācijas nometnēm???
Tie bruņotie vīri paši latvieši vien bija.Latvietis-latvieti sūdzēja,nodeva un palīdzēja sapakot vagonos.
Bet kas radīja apstākļus, ka tādi latviešu tautas atkritumi vērsās pret saviem tautiešiem??? Kāpēc nekas tāds nenotika pirms okupācijas??? Padomā savā galviņā par to pirms te raksti savas kārtējās negācijas!!!
Vai mazums par to tika un ir sarakstīts??? Izskatās pēc apmēram “mēs jau neko, bet, redz ko viņi ir izdarījuši”!
Tagad jau nekas arī nav mainījies,savos brīvības gados Latvijā visu rūpniecības, lauksaimniecības nozares iznīcinātas,skolas,slimīcas aizslēgtas un tā tālāk un paši iedzīvotāji brauc prom, jo nav nākotnes.Kas vainīgs???Latvieši savu zemi ārzemniekiem pārdevuši.Super.
Tik slikti, tik slikti, ka brīvdienās pie Rimi reizēm nav kur auto nolikt un visi stumj pilnus iepirkumu ratus. Dators, telefons un internets arī tev, noteikti, ir, ja jau te kaut ko komentē – bet nu viss tik slikti, tik slikti …
Puperam!!!!!…. Viss kas man ir nopirkts,..IR nopelnīts strādājot ārzemēs,jo Latvijā godīgi strādājot, maksājot nodokļus no algas,līdz algai varēju eksistēt.Tādi kā es ir ļoti daudzi,pamet dzimteni,lai uzturētu ģimeni.Atradies viens gudriķis,kas skatās ko cilvēki pērk Rimi 🤣
Priecājies, ka tev ir tāda iespēja nopelnīt ārzemēs, ja jau to nespēj te Latvijā! Tādā PSRS, no kuras Latvija izrāvās ar visām no tā izrietošajām problēmām, tev pat nebūtu tādas iespējas! Un vēl. Man, atšķirībā no tevis, viss, kas ir, ir ar savu darbu un izglītību nopelnīts tepat Latvijā! Un tādu kā es ir ne mazums tepat Latvijā! Lūk, tā!
Izguļ dzērumu
Nepatīk patiesie stāsti par latviešu tautas ciešanām? Nepatīk, ka tiek atgādināts par Krievijas iebrucēju zvērībām, kas kādreiz tika pastrādātas Latvijā un tagad Ukrainā? Uzreiz vajag piesaukta vācu zvērības? Laikam neesiet pamanījuši, ka vācieši no nacisma ēnas ir veiksmīgi attālinājušies, ko nevar teikt par krieviem. Jums liek izplatīt Kremļa iecienītos tekstiņus par latviešu līdzdalību šajās represijās? Nevajadzētu aizmirst, ka ne jau šie okupantu pakalpiņi paši izdomāja deportācijas un represijas pret citiem latviešiem, pavēļu devēji bija no Maskavas. Protams, ka tolaik bija saujiņa latviešu – okupantu pakalpiņu, un arī tagad tādi atrastos, to jau var redzēt arī “Bauskas Dzīves” komentāros – kas nopeļ Latvijas valsti, noniecina patiesus latviešu patriotus, mēģina te attaisnot gan kādreizējās okupantu zvērības, gan tagadējos kara noziegumus Ukrainā. Tādi komentētāji kā jūs, ar prieku sagaidītu krievu okupantus un steigtos tiem palīdzēt, piedaloties Latvijas patriotu iznīcināšanā. Skarbi, bet tā tas izskatās.