Neapmaldīties viedokļu miglājā

Militārie speciālisti uzskata, ka modernais karš ir arī ekonomisks, psiholoģisks un informatīvs, ar politiski motivētu ielaušanos datorsistēmās, to sabotāžu un spiegošanu. Sadzīviskā līmenī hibrīdkara elementi izpaužas kā manipulēšana ar ļaužu prātiem un iebiedēšana. Patiesība kopā ar puspatiesību, profesionālu propagandistu radītas viltus ziņas un veikli meli šaubu izraisīšanai, kā arī «troļļu» atklāti naidīgās izpausmes virtuālajā vidē. Varētu jau šo informatīvo lavīnu laist pār galvu, ja vien tā nešķeltu sabiedrību un neveidotu sprādzienbīstamus viedokļu blokus. Princips «skaldi un valdi», ko pirms mūsu ēras esot formulējis senās Maķedonijas valdnieks Filips II, turpina kalpot par ieroci arī 21. gadsimtā.

Nesen Latvijā tika veikta sabiedriskās domas aptauja, kas līdzās skaidri paustam viedoklim uzrādīja kādu vērā ņemamu faktoru. Uz jautājumu, kuru pusi atbalsta saistībā ar Krievijas iebrukumu jeb «specoperāciju» Ukrainā, 46% aptaujāto, kam ir krievu sarunvaloda ģimenē, atbildēja – «ne vienu, ne otru», savukārt 11% respondentu izvēlējās viedokli «grūti pateikt». Par ko liecina šo 57% pozīcija? Vai pelēkā zona slēpj bumbu ar laika degli?

Jēdziens «viedoklis» klasiski tiek skaidrots kā uzskats, izpratne, attieksme vai nostāja kādā jautājumā. Ikvienam viedoklim ir autors, kurš atspoguļo savas subjektīvās domas, un viedokli nevar pārbaudīt tieši.

Psiholoģe Inta Santa piebilst, ka viedoklis ir prāta veidots, pausts vai nepausts spriedums, kas pilnīgi noteikti veidojas vairāku komponentu mijiedarbībā. «Tas, ka esam Latvijas iedzīvotāji, ir tikai viens no faktoriem. Citi ietekmējošie faktori var būt šaurāki – ģimene, sociālā vide, informatīvā telpa, kurā dzīvojam. Viedokli veido arī dzīves pieredze, intelekts, zināšanu līmenis – ko esmu mācījies, lasījis un sapratis. Tāpat uzskatus ietekmē tas, kā skatāmies uz pasauli.»

Bet kāpēc daļa sabiedrības savu viedokli neatklāj? I. Santa rosina palūkoties caur motivācijas prizmu – kā tieši šāds viedoklis formējies. Viņasprāt, dažiem cilvēkiem, lai izveidotu viedokli, nepieciešams ilgāks laiks, nedēļa, mēnesis vai pat vairāk. Līdz tam viņi teic, ka viedokļa nav. Savukārt citi savus spriedumus maina ātri un raiti, sak’, šodien man ir tāds viedoklis, bet rīt vai parīt, iespējams, būs cits. Viedokļa var «nebūt» arī tāpēc, ka cilvēks kādu apsvērumu (motivācijas) dēļ izvairās to atklāt. Piemēram, «es nevēlos izraisīt konfliktu», «es nevēlos aizskart kāda jūtas», «es gribu saglabāt labas attiecības ar visiem». Vai arī es baidos sevi apgrūtināt ar smagām lietām, jo gribu pa dzīvi iet viegli.

Nereti reakcija uz bailēm ir piesliešanās stiprajam, agresoram.

Psiholoģe uzsver, ka negrasās noniecināt kāda uzskatus, bet atgādina – pat koncentrācijas nometnēs bija ieslodzītie, kuri izdzīvoja ar uzstādījumu: šis viss ir «filma», «pasaka», kam jāiziet cauri.

Cilvēki, kuri neslēpj savu pārliecību, mēdz spriest, ka pelēkajā zonā slēpjas glumie, kam īsti nevar uzticēties: nav paredzams, ko tādi iesāks «X stundā» – šaus mugurā vai arī sava labuma dēļ būs gatavi nodot gan kaimiņu, gan tuvinieku.

I. Santa saprot nostāju salikt visus labajos un sliktajos, vienlaikus vēršot uzmanību, ka reizēm tie, kuri sevi sauc par labajiem, kaut kādā dzīves periodā skaļi deklarē pilnīgi pretējo. Savukārt indivīds, kura viedoklis vienā pasaules daļā tiek uzskatīts par sliktu, savā izpratnē var rīkoties kā labais.