Nebeidzamais romantiķis: dzejnieks un publicists Sergejs Žuravļovs atzīmējis 70 gadu jubileju

Dzejnieks un publicists Sergejs Žuravļovs atzīmējis 70 gadu jubileju

Baušķenieks Sergejs Žuravļovs, kurš 12. jūlijā svinēja 70 gadu jubileju, par sevi teic: «Esmu reālists romantiķis. Visa mana dzeja ir par Bauskas novadu, nav tādu abstraktu, kosmopolītisku dzejoļu.» Sportists, skolotājs, vēsturnieks, valodnieks, kolekcionārs un dzejnieks – to visu viņš ir mēģinājis apvienot savā mūžā.

Baušķenieka jaunākajā darbu bibliogrāfijā iekļauti aptuveni pieci simti izdevumu – dzejas krājumi, proza, literatūras kritika, tulkojumi, atdzejojumi, pārstrādāta proza dzejā un citi izdevumi. «Ļoti cienu dzejas vārdu, rakstu tikai ar sirdi,» saka S. Žuravļovs.

Iezīmē datumu
Dzimis dzejnieks Rīgā 1954. gada 12. jūlijā. «Vēlāk uzzināju, ka pēc baznīcas kalendāra tā ir svēto Pētera un Pāvila diena. Latvijas vēsturē datumu piemin pēc 1812. gada 12. jūlija notikumiem, kad Rīgas un Vidzemes ģenerālgubernators Esens lika aizdedzināt Rīgas pilsētas priekšmiestus, jo noticēja ziņai, ka tuvojas Napoleona prūšu karaspēks. Iebrukumam gatavojās – pie katras mājas toreiz bija sveķots, melns vainags, kuru uzreiz aizdedzināja. Cieta tirgoņi, Maskavas forštatē nodega noliktavas, dzīvojamās mājas, divas koka baznīcas. Patiesībā uz Rīgas pusi dzina pārdošanai ganāmpulkus, kurus sajauca ar kavalēriju,» stāsta jubilārs.

Aizrautībā ar vēsturi lieli nopelni ir vectēvam Aleksejam, kura hobijs bija vēsture un kolekcionēšana. Pirms Otrā pasaules kara mātes vecāki dzīvoja Vitebskā, kara laikā ģimene devās uz Altaju, kamēr vectēvu iesauca armijā. Atgriežoties izrādījās, ka māju vairs nevar atgūt, tad pārcēlās uz Latviju. Dažādie kontakti, paziņas un saskare beigās noveda līdz tam, ka Sergejs iemācījās ne tikai latviešu un krievu valodu, bet runā arī ukraiņu valodā, baltkrieviski, poliski. «Bērnībā Saules ielā viens kaimiņš bija polis, bija lietuvieši, un es sapratu, ko viņi saka. Sapratu, ko vectēva radinieki runāja laukos, – valodu izpratne bija gēnos,» atzīst baušķenieks.

Ieguldījums pilsētā
Tēvs Anatolijs bija daudzkārtējs dažādu sacensību čempions sporta vingrošanā, pedagoģiskā institūta vecākais pasniedzējs. Vispusīgi apdāvināts – spēlēja harmoniju, ģitāru. Labi zīmēja, padevās portreti. Bija labas runas prasmes, ļoti daudz lasīja. Mājās bija milzīga bibliotēka – tūkstoši sējumu. Bija labas attiecības ar izglītības ministru Vili Samsonu. Apprecējās ar institūta studenti Jeļenu Jakuševiču. «Skaista un stalta, kā saulīte, teicami mācījās. Sportiste, otrā sporta klase skriešanā, spēlēja volejbolu,» atceras S. Žuravļovs.

Pārceļoties uz Bausku, Anatolijs Žuravļovs kļuva par Bauskas sporta skolas treneri un ar laiku par direktoru. Strādāja arī Bauskas 1. vidusskolā. 1965. gada fotogrāfijā, kur redzams, kā atklāj Bauskas 2. vidusskolu, viņš ir viens no lentes griezējiem. Bija stadiona būves iniciators pie Bauskas 2. vidusskolas. «Tur bija ļoti mitrs. Taisīja drenāžu, lai nosusinātu, un izveidoja futbola laukumu un skrejceliņus. Uztaisīja no dzelzs caurulēm iekārtas, lai var pievilkties un veikt citus vingrinājumus,» atceras Sergejs.

Sporta mīlestība
Pašam topošajam dzejniekam absolūta jaunības aizraušanās bija sports, bija arī Bauskas sporta skolas audzēknis, desmitcīņā iegūstot pirmo sporta klasi. «Man bija labi rezultāti skriešanā, tāllēkšanā. Daudz citu aktivitāšu. Uzdāvināja velosipēdu «Orļonok» par 50 rubļiem, un izbraucu pa visiem kalniem pilskalna parkā. Biju liels slēpotājs, pie Bauskas pils izmēģināju visus kalnus, arī pie pašreizējā gājēju tilta no abām pusēm. Vietām izbūvējām tramp-līnus, varēja lidot pa gaisu astoņus metrus. Autoostas vietā tolaik bija liels dīķis, ziemas laikā spēlējām hokeju. Spēlējām basketbolu. Kad bija lidlauks, vēroju planieristu lidojumus, sapņoju kļūt pa lidotāju.

Tomēr lielākā mīlestība bija futbols, spēlējām līdz saulrietam. Bija talantīgi skolasbiedri. 8. klasē kļuvām par novada čempioniem futbolā pieaugušo sacensībās. Mums zaudēja pat «ATU-28» komanda, kas līdz tam katru gadu bija čempione. Ieguvām kristāla kausu. Pašam patika sist stūra sitienus, izdevās no stūra sitiena gūt vārtus. Futbolu turpināju spēlēt, arī būdams skolotājs. Atceros pēdējo spēli Iecavā ar «Dartiju», pirmo puslaiku zaudējām ar 0:3. Otrais uzbrucējs mums bija Sergejs Gusevs – viņam, ja bumba bija pie kājām, viņš to neatlaida. Bija daudz spilgtu vārtu gūšanas momentu. Beigās Aleksandrs Kozlovs man iedeva piespēli, un guvu vārtus, «pārceļot» bumbu pāri vārtsargam – uzvarējām ar 4:3,» atceras S. Žuravļovs. Iznācis trenēties arī brīvajā cīņā, džudo un sambo.

Viņš turpina sekot sporta notikumiem – skatās sacīkstes vieglatlētikā, kur tagad tik bieži sit rekordus un pavisam drīz būs Parīzes Olimpiskās spēles, kur ir savi favorīti.