Nejēdzīgas glorifikācijas sekas

Mūsdienu modernajā laikmetā, cerams, ikviens var atrast informāciju par to, kas notiek Ukrainā. Šoreiz nebūs ziņu par kara norisi, jo informācija raksta publicēšanas laikā jau būs novecojusi, šajā komentārā par to, kā notikumi attīstījās un kādas var būt sekas.

Šeit atspoguļotā informācija balstīta uz analītiķes Jūlijas Latiņinas, Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija līdzgaitnieka Vladimira Milova, Ukrainas apskatnieka Ivana Jakovina, Ukrainas Radas politiķa Alekseja Gončarenko, Krievijas dižgaru Viktora Šenderoviča un Jekaterinas Šulmanes, Putina režīma upura Mihaila Hodorkovska, ukraiņu karavīra Alekseja Petrova, kas atkal ir frontē, Ukrainas politikas eksperta Tarasa Berezoveca un Denisa Kazanceva no okupētās Donbasa teritorijas, kurš piedalījies dažādās tā sauktajās «miera sarunās» starp Krieviju un Ukrainu par Donbasu, paustajiem vērtējumiem un publikācijām dažādos avotos.

Viss sākās brīdī, kad Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina ģimene pierunāja nodot varu Vladimiram Putinam. Ļoti labi tā laika periodu ir atspoguļojis Vladimirs Milovs – ģimene vēlējās noturēt savu lomu un izvēlējās cilvēku, kurš to apsolīja izdarīt. Savukārt Alekseja Navaļnija komandas pētījumi uzrāda, ka jau no pirmajām dienām V. Putins neplānoja atdot varu – jau pirmajā valdīšanas posmā izveidoja fondu un sāka celt pili Gelenžikā. Nav variantu, ka V. Putins atdod varu un turpina uzturēt savu simts miljardus dolāru vērto pili. Ne velti A. Navaļnija komanda to nosauca par lielāko pasaules kukuli.

21. gadsimta sākums visā pasaulē iezīmējās ar ekonomikas augšupeju, ko V. Putins piedēvēja sev, un tas nebija grūti – bija izdevies pārņemt kontrolē gan televīziju, gan lielāko daļu preses. Tomēr Krievijas teritorijas izzagšanas politika aizvien vairāk bremzēja valsts attīstību, un opozīcija guva lielāku atbalstu. Atceroties veiksmīgo uzbrukumu Gruzijai 2008. gadā, V. Putina režīms izvēlējās veikt jauna modeļa agresijas – tā dēvēto hibrīdkaru.

Katra demokrātijas uzvara un īpaši Maidana notikumi Ukrainā V. Putina režīmam bija sāpīgi, jo parādīja, ka tirāniju var likvidēt. Tāpēc svarīgi bija īstenot Krimas okupāciju un ievest karaspēku Doņeckas un Luganskas apgabalā, lai parādītu, ka republikas ir vājas, bet tirānijas ir spēcīgas.

Krievijas algotņi un armija kļuva par pastāvīgiem pasaules konfliktu dalībniekiem. Visagresīvāk izpaudās Sīrijā, bet V. Putins pauda atbalstu arī citām tirānijām, piemēram, nesenā situācijā Mjanmā, kad ģenerāļi gāza ievēlēto valdību, un Baltkrievijā, kad Aleksandrs Lukašenko pie varas noturējās, pateicoties Krievijas atbalstam mediju vidē un militārajā jomā, kas noveda pie tā, ka Baltkrievija, lai arī neoficiāli, bet piedalās iebrukumā Ukrainas teritorijā.

Tas veicināja arī V. Putina tēla glorifikāciju, kas liedza adekvāti uztvert Krievijas politiku.

Mūsdienu modernajā laikmetā, cerams, ikviens var atrast informāciju par to, kas notiek Ukrainā. Šoreiz nebūs ziņu par kara norisi, jo informācija raksta publicēšanas laikā jau būs novecojusi, šajā komentārā par to, kā notikumi attīstījās un kādas var būt sekas.

Šeit atspoguļotā informācija balstīta uz analītiķes Jūlijas Latiņinas, Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija līdzgaitnieka Vladimira Milova, Ukrainas apskatnieka Ivana Jakovina, Ukrainas Radas politiķa Alekseja Gončarenko, Krievijas dižgaru Viktora Šenderoviča un Jekaterinas Šulmanes, Putina režīma upura Mihaila Hodorkovska, ukraiņu karavīra Alekseja Petrova, kas atkal ir frontē, Ukrainas politikas eksperta Tarasa Berezoveca un Denisa Kazanceva no okupētās Donbasa teritorijas, kurš piedalījies dažādās tā sauktajās «miera sarunās» starp Krieviju un Ukrainu par Donbasu, paustajiem vērtējumiem un publikācijām dažādos avotos.

Viss sākās brīdī, kad Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina ģimene pierunāja nodot varu Vladimiram Putinam. Ļoti labi tā laika periodu ir atspoguļojis Vladimirs Milovs – ģimene vēlējās noturēt savu lomu un izvēlējās cilvēku, kurš to apsolīja izdarīt. Savukārt Alekseja Navaļnija komandas pētījumi uzrāda, ka jau no pirmajām dienām V. Putins neplānoja atdot varu – jau pirmajā valdīšanas posmā izveidoja fondu un sāka celt pili Gelenžikā. Nav variantu, ka V. Putins atdod varu un turpina uzturēt savu simts miljardus dolāru vērto pili. Ne velti A. Navaļnija komanda to nosauca par lielāko pasaules kukuli.

21. gadsimta sākums visā pasaulē iezīmējās ar ekonomikas augšupeju, ko V. Putins piedēvēja sev, un tas nebija grūti – bija izdevies pārņemt kontrolē gan televīziju, gan lielāko daļu preses. Tomēr Krievijas teritorijas izzagšanas politika aizvien vairāk bremzēja valsts attīstību, un opozīcija guva lielāku atbalstu. Atceroties veiksmīgo uzbrukumu Gruzijai 2008. gadā, V. Putina režīms izvēlējās veikt jauna modeļa agresijas – tā dēvēto hibrīdkaru.

Katra demokrātijas uzvara un īpaši Maidana notikumi Ukrainā V. Putina režīmam bija sāpīgi, jo parādīja, ka tirāniju var likvidēt. Tāpēc svarīgi bija īstenot Krimas okupāciju un ievest karaspēku Doņeckas un Luganskas apgabalā, lai parādītu, ka republikas ir vājas, bet tirānijas ir spēcīgas.

Krievijas algotņi un armija kļuva par pastāvīgiem pasaules konfliktu dalībniekiem. Visagresīvāk izpaudās Sīrijā, bet V. Putins pauda atbalstu arī citām tirānijām, piemēram, nesenā situācijā Mjanmā, kad ģenerāļi gāza ievēlēto valdību, un Baltkrievijā, kad Aleksandrs Lukašenko pie varas noturējās, pateicoties Krievijas atbalstam mediju vidē un militārajā jomā, kas noveda pie tā, ka Baltkrievija, lai arī neoficiāli, bet piedalās iebrukumā Ukrainas teritorijā.
Tas veicināja arī V. Putina tēla glorifikāciju, kas liedza adekvāti uztvert Krievijas politiku.

Palīdzēja arī Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu līderu nespēja novērtēt V. Putinu kā politiķi, jo loģikas tur nebija. Situāciju raksturo Jūlija Latiņina, pielīdzinot V. Putina darbību Krievijas «gopņikiem» – laupītājiem uz ielām, kas jebkuras sarunas uztver kā vājuma pazīmi un atkāpjas fizisku draudu priekšā.