Nepiedienīgi lielisku grupu solists

Intervijā Bauskas pusē dzimušais mūziķis Oskars Mustermanis atklāj: sirds lūst, skatoties uz iejūtības un tolerances trūkumu sabiedrībā

Sarunā ar laikrakstu «Bauskas Dzīve» mūziķis Oskars Mustermanis stāsta par vairākām grupām, kuru sastāvā viņš ir darbojies, atminas savu pirmo mēģinājumu un koncertu, atklāj, kādēļ viņš nekaunas no savas muzikālās pagātnes, un ieskicē savu bērnu radošo nākotni.

Es zinu, ka tavai sirdij un ausīm īpaši tuva ir grupas «Foo Fighters» mūzika, tādēļ pirmais jautājums – vai tu jau esi paguvis iegādāties un izlasīt šī amerikāņu kolektīva līdera Deiva Grola salīdzinoši nesen arī latviešu valodā Evas Veitas iztulkoto un izdevniecības «Helios» izdoto grāmatu «Stāstnieks»? Ja jā, ko tu par to domā?
– Jā, starp citu, man sieva to uzdāvināja. Pašlaik esmu ticis aptuveni līdz tās pusei. Man ļoti patīk to lasīt. Viņš mani ir ievadījis mūzikā, jo, noskatoties «Foo Fighters» 1997. gada videoklipu «Mon-key Wrench» TV3 raidījumā «ZTV», manī radās radošs jautājums – kas tas tāds ir, ko viņš tur dara, kāpēc viņš to dara? Man vispār patīk visādi autobiogrāfiski materiāli, tādi, ko nevar brīvi atrast internetā. Tāpēc šī grāmata ir ļoti laba un vērtīga.

Tavas 2002. gadā Bauskā dibinātās grupas «ak69» oficiālajā «Facebook» konta sadaļā «Biogrāfija» ir rakstīts, ka tā ir «latviešu rokmūzika ar reiz jēliem un tiešiem, pašlaik tēlainiem un pieklājīgiem tekstiem». Lai arī jau sen spēlējat nopietnu un ļoti kvalitatīvu materiālu, jūsu «bandcamp» profilā ir pieejami arī visi jūsu karjeras sākuma posmā izdotie gabali. Atšķirībā no ļoti daudziem pašmāju māksliniekiem, kas bieži vien noliedz savus pirmos ierakstus, jūs tā nedarāt. Kādēļ tā?
– Bija brīdis, kad mēs nelepojāmies ar šo materiālu un koncertos to arī nespēlējām. Ap 2008. gadu mēs ļoti gribējām mainīt to, kā cilvēki uz mums skatās un ko no mums sagaida, taču ar gadiem sapratām, ka no pagātnes mēs tāpat neaizbēgsim, jo gandrīz katrā koncertā mums paprasīs nospēlēt, piemēram, dziesmu «Dupsīc» (2002. gada singls). Es pats arī mēdzu šad un tad paklausīties šos vecos ierakstus un pie sevis klusībā pasmaidīt, un man šķiet – lai arī tas viss ir nepiedienīgi, tas tomēr ļoti piestāv mums kā grupai. Turklāt tie, kas gribēs, atradīs šos ierakstus, un labāk ir, lai tie nāk no mums pašiem un labā kvalitātē.

Bez jau minētās apvienības tu esi vēl vienas augstvērtīgas roka komandas «Art of Keeping Secrets» vokālists. Kas aktuāls notiek šajā tavas daiļrades jomā?
– Diemžēl nekas. Mēs jau kādus trīs gadus neesam neko jaunu radījuši. Bija tā, ka mēs mazliet arī nogurām cits no cita, nogurām no mūzikas, ko spēlējam, jo tā ir tāda nopietna un līdz ar to arī padrūma, īsāk sakot, tas ir postgrandžs ar visu no tā izrietošo. Nesen mēs gan ar puišiem tikāmies un norunājām, ka vajadzētu kādu koncertu uzrīkot, un tad jau arī noteikti kaut kas atsāksies.

Papildus abiem iepriekš pieminētajiem sastāviem tu savulaik esi darbojies vēl vienā grupā – «Cilvēks ar putniņu», kas pilnvērtīgu studijas albumu tā arī neizdeva. Taču ļoti ierobežotā daudzumā Latvijas mūzikas tirgū 2007. gadā nonāca jūsu DVD, kurā ir iemūžināts koncerts «Studentu klubā» Rīgā. Kādēļ šī formācija beidza savu radošo darbību, un vai tev nav bijusi doma šo koncerta ierakstu izvietot interneta vietnē «YouTube»?
– Šajā apvienībā kopā bija sanākuši ļoti kolorīti raksturi, un tas, iespējams, arī radīja to tik raibo koncertu enerģiju, jo mēs katrs bijām pilnīgi citādāks cilvēks, un līdz ar to bieži vien mēģinājumos un ikdienā komunikācija starp mums nebija no tām izcilākajām. Nebija gluži tā, ka mēs ļoti strīdējāmies, drīzāk tā asāk diskutējām par to, ko un kā ir nepieciešams šajā grupā darīt. Viens no maniem kreņķiem šī kolektīva kontekstā ir tas, ka mums tā arī nesanāca ierakstīt pilnvērtīgu studijas albumu, jo tas, ko mēs darījām, bija ļoti jaudīga rokmūzika. Runājot par «YouTube», tā ir ļoti laba doma, man tas nebija līdz šim prātā ienācis.