No bitēm pie nozares lobēšanas un politikas

Zemkopības ministrs Armands Krauze pats pārbauda lauksaimniekiem prasītās ikdienas darbības

Zemkopības ministrs Armands Krauze ienāca politikā no nevalstiskā sektora ar personisku pieredzi biškopībā un lauksaimniecības darbā ārzemēs. Lai arī izvēlējies pievienoties iepriekš oligarha ietekmes dēļ pretrunīgi vērtētajai Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), joprojām aktīvais zemnieks rāda patiesu izpratni par nozares vajadzībām un izaugsmes iespējām. A. Krauzes komandai gan vēl priekšā cīņa par tiešmaksājumu izlīdzināšanu Eiropas Savienībā (ES).

Kā jums politiķa darbā palīdz biškopja un saimniecības vadītāja pieredze?
– Man Siguldas novadā Vidzemē joprojām pieder bioloģiskā saimniecība ar 300 hektāriem zemes, audzēju graudaugus, nektāraugus un eļļas augus. Bišu dravu esmu nodevis apsaimniekot citiem, jo tajā jāstrādā katru dienu.
Atšķiras deputāta un ministra darbs. Visvairāk man kā politiķim palīdz agrākais darbs lauksaimnieku organizācijās, jo tur jāaizstāv nozares vai vienas jomas intereses. Tā ir lobēšana, kas līdzīga politiķa darbam – aizstāvēt savu vēlētāju intereses. Vēlētāji ir dažādi – ir tādi, kam bēgļi patīk, kuri saka – laipni lūdzam, bet ir tādi, kam bēgļi nepatīk. Katram politiskajam spēkam ir savas interešu grupas. Ir daudzi, kas no nevalstiskajām organizācijām iet politikā, jo tas ir līdzīgs darbs.
Savukārt ministra amatā man palīdz zināšanas gan kā agronomam, gan kā saimniecības vadītājam. Dažreiz tas rada grūtības, jo – ja nezini, tu pieņem to, ko tev pasaka. Ja zini – tu sāc diskutēt un uzdot jautājumus. Kad pērn radās problēmas zemniekiem ar datu ievadīšanu sistēmā, es pats to vakarā pamēģināju, bija šausmīgi grūti, paliku dusmīgs! No rīta jau biju nomierinājies, tomēr varēju runāt par to, kas tur ir pareizi un kas nav. Tagad izmēģinu citas nozares sistēmas, piemēram, manslauks.lv, ik pa laikam uzrakstu – to vajag darīt tā vai citādi.
Politiķim palīdz tas, ka viņš ir nozares profesionālis. Nākas vadīt arī tādas ministrijas, kas ir svešākas. Pašlaik Igaunijā lauksaimniecības ministre ir no kultūras jomas, un mums visiem kopā ar Lietuvas ministru, kurš arī ir zemnieks, ir jociņš angliski – viņa no «culture» nonākusi pie «agriculture», tātad tālu tas nav! (angliski kultūra un lauksaimniecība – red.)

Kā vērtējat ierēdņu izpratni par lauksaimnieku ikdienu? Zemnieki nereti stāsta, ka normatīvu veidotāji vai kontrolētāji neizprot apstākļus laukos, dārzos un fermās un prasa neizpildāmas lietas.
– Pat ja ministrijas un iestāžu darbiniekiem ir atbilstīga izglītība, kas kopumā tā ir, jautājums, cik daudz viņi kontaktējas ar zemniekiem, kuriem ir ikdienas prakse. Ja tu ilgi sēdi pie galda Rīgā, tu sāc dzīvot citā realitātē. Tā tas ir visās jomās. Arī zemniekam, kas katru dienu ir uz lauka vai fermā, ar laiku vairs nepatīk aizpildīt papīrus. (smejas) Man liktos vērtīgi, ja valsts pārvaldes speciālisti varētu stažēties zemnieku saimniecībās vai lauksaimniecības uzņēmumos. Ja jāveido jauna datu sistēma, aizbrauc pamēģini to divas nedēļas uzņēmumā, un uzreiz varēs redzēt, kā ir pareizi! Tādas prakses nav, bet tā būtu noderīga, jo daudzas lietas kļūtu skaidrākas.
Pēc manas pieredzes nav nemaz tik vienkārši samazināt birokrātiju. Kad reorganizējām Lauksaimniecības datu centru, es saņēmu sašutušas vēstules, process nebija viegls.

Kāda būs Zemkopības ministrijas tālākā stratēģija un argumenti, lai panāktu, ka ES partneri piekrīt tiešmaksājumu izlīdzināšanai? Kādus sabiedrotos šajā procesā redzat?
– Nupat atgriezos no Eiropas Savienības (ES) Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksmes Luksemburgā, kur dalībvalstu starpā netika panākta vienošanās par nostādnēm ES Kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) pēc 2027. gada. Tiešmaksājumu izlīdzināšanas vienošanos šoreiz nobremzēja Rumānija, kur tuvojas vēlēšanas. Tagad ir tāda situācija, ka Eiropas Komisijai (EK) ir par to viedoklis, Eiropas Parlamentam arī, bet Eiropas Padomei, kur tiekas visas dalībvalstis, nav. Tad EK ir brīvākas rokas, un tā var darīt, ko grib. Tā nevajadzētu. Dzirdēju, ka pie šī jautājuma varētu atgriezties jau novembrī vai decembrī un izskatīt vēlreiz, kad vēlēšanas Rumānijā būs beigušās. No mūsu puses ideāli būtu, ka paredzētu pilnīgu un absolūtu platībmaksājumu izlīdzināšanu, bet piekristu arī variantam – godīga platībmaksājumu izlīdzināšana. No Latvijas viedokļa pietiktu, ja paceltu mazākos maksājumus Baltijas valstīm un vēl dažām, kur ir mazāk lauksaimniecības zemes, līdz ES vidējam līmenim, neaiztiekot lielās valstis ar lielākām platībām, piemēram, Poliju, Rumāniju, Ungāriju. Skaitliski tas ir izdarāms. Cerams, ka Padomes secinājumus apstiprinās šogad, jo tam ir nozīme nākamā budžeta perioda plānošanā.