No Lielbritānijas uz Iecavas mežiem

Poļaku saimniecībā ganāmpulks no sešām aitām izaudzis līdz 70

Pavasarī atgriežas ne tikai putni, tas ir arī jēru dzimšanas laiks. Iecavnieku Agra un Kristas Poļaku saimniecībā «atskrējuši» vairāk nekā 70 jēriņi – kāds sprogainītis vēl tikai sarod ar mammu, cits jau lēkā pa siena ruļļiem vai silda sānus saulē. Sākot saimniekot nolaistā lauku sētā praktiski no nulles, piecos gados viņu ganāmpulks no sešām aitām izaudzis līdz 70. Vēl pa šo laiku divas meitas palaistas vietējā skolā, pievienojusies vēl viena māsiņa, un daļēji izremontēta arī vecā lauku māja.

Uz Iecavu – Latvijas centru
Kad, esot vēl Lielbritānijā, Agra un Kristas meitām tuvojās skolā iešanas laiks un grilēšanas bizness, kaut sākts veiksmīgi, vēl bija tikai «ieskrējienā», viņi saprata – ja grib atgriezties Latvijā, tad ir īstais brīdis, jo pēc tam nezin vai to būs tik viegli izdarīt.

Jau Anglijā viņi lūkoja pēc īpašuma Latvijā. Meklēja vietu, kur nodarboties ar aitkopību. Agris stāsta, ka domājot un analizējot sapratuši – aitkopība salīdzinoši tomēr ir vienkāršāka. Bijušas jau arī citas idejas, bet tomēr palikuši pie aitām. Nedz Agris, nedz Krista nav baušķenieki. Viens ir no Limbažu, otrs – no Talsu puses. Pētot piedāvājumus, nonākuši līdz īpašumam Iecavas pusē. Uzrunājis tas, ka saimniecībai daudz zemes – 40 hektāri. Tāpat, kaut ar Iecavu nekādu saišu neesot bijis, tā šķita ērta, jo ir pats Latvijas centrs.

Īpašums meža viducī bija pamatīgi aizaudzis, visur mētājās stikli. Māja veca, remontējama. Iecavā neviena pazīstama. Taču abi nolēma, ka tas ir labākais variants. «Anglijā dzīvojot, jau bijām atraduši no tā, ka vecāki un draugi blakus. Bijām kļuvuši patstāvīgi, tāpēc gatavi dzīvot svešā vietā. Beigās mums te arī iepatikās,» teic Agris.

Pirmais sešnieks
Drīz pēc pārcelšanās Agris un Krista iegādājās pirmās sešas jaun-aitiņas (aitas, kurām vēl nav bijuši jēri – aut. piezīme). Saimnieks, no kura aitas pirktas, ieteicis nesteigt un nesākt uzreiz ar lielu ganāmpulku. Saimniecībā tur tikai vietējo selekcionēto vilnas-gaļas aitu šķirni – ‘Latvijas tumšgalvi’. Agris un Krista teic, ka tās ir Latvijas klimatam piemērotākās, izturīgākās. Citas šķirnes tomēr mūsu apstākļos ir slimīgākas. «Mums ir tīršķirnes tumšgalves. Lēnām ejam uz šķirnes saimniecības statusu,» piebilst Krista. Tāpēc aitas regulāri brauc vētīt arī īpaši uzraugi, kuri palīdz tās novērtēt.

Saimnieki ved aplūkot aploku, kur turētas pirmās sešas aitas. Agris smej, ka toreiz uz ātru roku žogs uztaisīts, jo īsti nezināja, kā tas darāms. Izrādījās – aploks trīs dēļu augstumā aitām nebija šķērslis, lai dotos brīvsolī. Sprogaines visu dienu staigājušas apkārt un dārzā pašas uzkodušas, ko nu vēlas. Gulšņājot mājas priekšā, lūkojās arī pa logu, ko saimnieki dara. Bet vakarā rātni pašas devušās uz aploku un kūti. Pirmās, kuras bija tās mīļākās un nu jau pašas ir gādīgas aitu mammas, tika arī pie vārdiem – Mākonītis, Podziņa, Melnā.

Tā kā saimniecība atrodas meža viducī, taujājam, vai meža zvēri neiekāro aitas. Agris stāsta, ka apkārtnē ir manīti vilki un arī šakāļi, taču saimniecības aitām skādi nodarījis lūsis. Esot izdevies garnadzi pat nofilmēt. Uzpasēt blējējas norīkoti divi četrkājainie sargi – raksturā piemīlīgā igauniete Pirenejas kalnu suņu meitene Dora, kurai asinīs ir aitu apsargāšana. Un augumā nelielais mazliet nīgrais «zvanītājs» Bārklijs, kas «Bauskas Dzīvi» sagaidīja īpaši piesardzīgi. Vēlāk gan viņš atmaiga un kaut kad sarunas viducī pat atļāvās viesu klātbūtnē pacienāties no aitu spēkbarības trauka.