Optimisma pilnais «palaidējmehānisms»

Latvijā kopš pērnā novembra norisinās unikāls kop-rades projekts – adīšanas stafete «Šalle Latvijai», kas ceļo virzienā no Rīgas caur Vidzemi, Latgali, Zemgali, Kurzemi un atgriezīsies Rīgā šī gada novembrī. Projekta unikalitāte ir tā, ka darbs būs nepārtrauktā adījumā, kas stafetes veidā tiek nodots no vienas adītājas nākamajai. Adījums iesākts un arī tiks pabeigts ar Lielvārdes jostas fragmentu. Maijā savas rindiņas šallē ieadīja arī Bauskas novada iedzīvotājas.

«Es gribēju parādīt, cik daudz mums ir adītāju, ka mums ir jānodod šīs prasmes nākamajām paaudzēm,» saka projekta idejas autore Līga Rušiņa, ar ko piedāvājam sarunu.

Ko jūs atbildētu, ja jums pajautātu, kas ir Līga Rušiņa?
– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Jāpadomā... Esmu māte, sieva, uzņēmuma vadītāja, tagad arī projekta vadītāja, protams, sieviete. Visas šīs lomas dienas laikā tiek lietotas. Es negribu teikt, ka spēlētas, jo tas izklausās mākslīgi. Tās man ir naturālas. Es nevarētu teikt, ka man grūti pārslēgties no vienas vai otras. Ļoti labi jūtos ar bērniem, kā arī strādājot kopā ar kolēģiem uzņēmumā. Tā ir mana pozitīvā īpašība, kas ļauj ātri pārslēgties, mobilizēties un darīt. Saistībā ar projektu «Šalle Latvijai» es nevaru sevi definēt kā personību, kas to rada. To rada visa Latvija, visi līdzcilvēki, kas iesaistās. Es vairāk esmu «palaidējmehānisms», manas īpašības un nodarbes ir veiksmīgi sakritušas projekta virzībai.

Jaunieši skolā jautā – kam man tā matemātika vajadzīga, kur es to lietošu? Pēc kāda laika visas zināšanas savācas lielā kopumā un tiek izmantotas. Arī es kādreiz domāju – kam man tas? Tagad viss noder. Savulaik pabeidzu Rīgas Tehniskās universitātes Uzņēmējdarbības un loģistikas fakultāti, tas bija viens no pirmajiem kursiem Latvijā, kas sāka mācīties loģistiku, maģistra grāds man ir biznesa vadīšanā, pēc tam «Burdas» skolā apguvu adīšanu. Viss kopā veido vienotu «molekulu», kas palīdz darboties un radīt. Šajā gadījumā tā bija «Šalle Latvijai», par ko esmu ļoti priecīga. Katrs kādā dzīves posmā jūtas tā, ka iekšā ir, bet ārā nenāk. Krieviski varētu teikt, ka tās ir «lomkas». Zini, ka jādara, bet īsti nesaproti, ar ko sākt, kāpēc, vai tas ir vajadzīgs, rodas šaubas. Jo mazāka iekšējā inteliģence, sociālās spējas integrēties, jo grūtāk kaut ko izdarīt. Arī saviem bērniem uzsveru, ka svarīga ir spēja komunicēt – prasīt, jautāt, iedziļināties, vienmēr uzzināt vienu solīti vairāk, nekā nepieciešams. Tas varbūt kopumā veido arī mani.

Esat strādājusi arī Lielbritānijā. Jums ir laba izglītība, nebūtu problēmu darbu atrast tepat, tomēr izlēmāt aizbraukt.
– Man šo jautājumu, kad atgriezos, uzdeva arī «Radio SWH». Nebija tā, ka noteikti bija jābrauc, kaut gan bija «čābīgi» ar finansēm. Bet kuram gan nebija? Tas vairāk bija izaicinājums, piedzīvojums, eksperiments. Tikko biju beigusi «Burdas» adīšanas skolu, šo to sāku adīt un pamēģināju arī pārdot, bet man īsti neveicās. Sākotnēji tas ir grūti, jo tu ej cilvēku pārliecināt, ka viņam, piemēram, tā šalle ir vajadzīga, bet viņš nezina, vai ir normāli pirkt adītu šalli. Taču, ja tā ir draudzenei, kaimiņienei, tad labi – var pirkt! Es trāpīju brīdī, kad tas vēl nebija aktuāli. Šajā jomā gribēju sevi realizēt, zināju, ka nākotni gribu saistīt ar adīšanu, ar modi un tekstilu, un man bija lieliska iespēja doties uz Lielbritāniju. Visai drīz uzrunāju vietējo amatnieku biedrību, un visi kopā strādājām tādā kā tirdziņa veida veikaliņā. Katrs pārdod savu preci un var to darīt pats vai pieaicināt palīgus. Visi zem viena jumta dienu no dienas strādājām. Man tā bija lieliska iespēja uzzināt, kā dibināt kontaktus, kā vienoties, slēgt sadarbības līgumus, uzlabot angļu valodas zināšanas. Iestājos mašīnadīšanas ģildē, piedalījos dažādās izstādēs, tirdziņos, liela mēroga rokdarbnieku festivālos.

Tur arī sagaidīju otro bērniņu. Vienmēr esmu teikusi, ka Lielbritānijā ir viegli, ja ir mazs bērns. Ir liela drošības sajūta un stabila pabalstu sistēma, kas ļauj vadīt biznesu un būt kopā ar bērnu. Salīdzinājumā ar Latviju tur ir labāka situācija jaunajām ģimenēm ar bērniem.