Pārtikas cenas – kur slēpjas problēmas, un kas gaida nākotnē?

Diskusijā par galveno inflācijas dzinējspēku piedalās ražotāju un tirgotāju pārstāvji

Nu jau vairāk nekā gadu mēs esam aizvadījuši augstas inflācijas apstākļos. Turklāt, ja sākumā strauji pieauga energoresursu cenas, tad nu jau vairākus mēnešus uzmanības centrā ir nonākusi pārtika un tās cenas veikalu plauktos.

Aģentūra LETA rīkoja diskusiju «Pārtikas cenas – kur slēpjas problēmas, un kas gaida nākotnē?» un mēģināja noskaidrot, kādēļ pārtikas cenas pašlaik ir kļuvušas par galveno inflācijas dzinējspēku, ko var vai nevar darīt, un kāda iezīmējas nākotne.

Pārtikas produktu izejvielu ražotājus diskusijā pārstāvēja Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis, pārtikas pārstrādātājus – Latvijas Apvienotā putnkopības nozares asociācija un Jānis Gaigals, tirgotājus – Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis. Savukārt mazo un reģionālo veikalu segmentu pārstāvēja SIA «Latvijas Tirgotāju savienība» («LaTS») valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis. No malas uz pārtikas cenu veidošanās procesiem palīdzēja palūkoties ekonomiste, Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe.

Pašlaik Latvijā ir sacelta pamatīga ažiotāža par pārtikas cenām veikalu plauktos. Vai mēs varam teikt, ka Latvija ar kaut ko šajā ziņā izceļas uz Baltijas un pārējās Eiropas fona, jo galu galā tie iemesli, kādēļ cenas ir cēlušās, pārsvarā ir globāla rakstura?
I. Gulbe: – Latvijā, tāpat kā pasaulē un visā Eiropas Savienībā, pagājušā gada vidū, sākoties karam Ukrainā, iestājās šoka situācija, pārtrūka ierastās loģistikas ķēdes, un cenu kāpums bija ļoti straujš. Lielākais pīķis bija pagājušā gada beigās. Situācija ar cenu kāpumu nav īpaši atšķirīga no citām valstīm. Arī citās valstīs ir redzama cilvēku neapmierinātība un diskusijas par to, ka cenas ir par augstu. Pirkumi samazinās ne tikai naudas izteik-smē, bet arī tajā, cik kilogramu un litru nopērk. Turklāt tā ir problēma arī Rietumeiropas valstīs, kur pirktspēja ir daudz augstāka.

Kādēļ pie mums tas «troksnis» ir nedaudz lielāks? Tādēļ, ka mūsu kopējā pirktspēja ir mazāka un tādēļ mēs esam jutīgāki. Bagātās valstīs iedzīvotāji pārtikai tērē mazāk nekā 10% no saviem ienākumiem, bet mums šis īpatsvars ir aptuveni 20%.

Pašlaik ir sācies cenu samazinājums, un dažās produktu grupās tas pat ir ļoti būtisks. Piemēram, saulespuķu eļļas cena ir samazinājusies par 47%. Piena produktiem ir redzams cenu samazinājums. Vai tas jau ir tāds, kādu mēs vēlamies? Mēs kā iedzīvotāji noteikti gribētu, lai tas ir straujāks un dziļāks, bet šie procesi nenotiek vienā dienā.

Kāpums vienkārši šoreiz bija straujš, iepriekš šie procesi notika lēnāk. Es ļoti ceru, ka virziens uz leju vēl kādu laiku turpināsies.

Gūtmaņa kungs, lauksaimnieku izaudzētais ir ikviena pārtikas produkta pamatā. Ja statistika pašlaik rāda, ka pārtikas cenas jūnijā bija par 14,4% augstākas nekā pirms gada, tad cik liela loma tajā ir graudu, piena, svaigas gaļas un citu pirmapstrādes produktu cenām? Un cik pašlaik saņem zemnieki no tā, ko redzam cenu zīmēs veikalu plauktos?
G. Gūtmanis: – Viens piemērs, ko ir izanalizējusi Piensaimnieku centrālā savienība, liecina, ka gala ražotājs jeb piena saimniecības īpašnieks saņem aptuveni 25% no piena pakas cenas, ko jūs redzat veikalā. Atšķirība ir diezgan būtiska, ja to salīdzina ar citām Eiropas valstīm. Vācijā un Polijā gala summa, ko saņem tiešais ražotājs, ir tuvu 60%. Latvijā gan ir nedaudz cita situācija, jo Latvijā liels spēlētājs piena pakas izmaksās ir arī valsts, kura no gala cenas 21% paņem sev [pievienotās vērtības nodoklī].

Pēdējā laikā gan sociālajos tīklos, gan dažādos rakstos tirgotāji tiek piesaukti kā gandrīz lielākā ļaunuma sakne. Ko jūs uz to varat atbildēt, Krūzīša kungs?
N. Krūzītis: – Tas ir saprotams gan no pircēju, gan zināmā mērā no žurnālistu puses, jo pircējs un žurnālists redz preci veikala plauktā un tās gala cenu, identificē to ar pārdevēju, un tādēļ pie visām problēmām, kuras ir, vainīgs ir pārdevējs. Jāskatās tomēr ir plašāk. Tirgotājs nav vienīgais spēlētājs, kas veido cenu. Vienkāršoti izraujot no konteksta vienu produktu vai vienu gadījumu, neveidojas kopējā bilde. Tirgotājs ir tāds pats uzņēmējs kā ikviens cits. Ja skatāmies vienkārši, tad, atskaitot pievienotās vērtības nodokli (PVN), tirgotājs 75–80% samaksā par preci. Reāli tirgotājam paliek 20–25%. No tā 10% ir darba algas. Pāri paliek 10–15%, kas ietver visas pārējās izmaksas – elektrību, pakalpojumus un daudz ko citu. Pēc publiski pieejamiem datiem, lielākiem tirgotājiem pāri paliek 2,5–3%, un tā ir peļņa. Tā ir shēma, uz kuru būtu jāskatās, bet, izraujot kaut ko no konteksta, mēs varam radīt tikai ažiotāžu.