Parunāsim par «gotiņām un teliņiem»! Mazlietiņ…

Tautieši, mums ir konkurents! Konkurents tajā cukursaldajā «uķi, buķi» gurguļošanā. Cerējāt, ka tikai jūs spējat pateikt «maziņa drusciņa cukuriņa rītiņa kafijiņā»? Nekā nebija! Kāda nācija pārapdzīvotā Eiropas rietumkrasta pleķī arī uķiņa un buķina un varbūt pat vairāk nekā mēs.
Holandieši ir apsēsti ar deminutīviem (lietvārda pamazināmā forma – red.). «Lieliem cilvēkiem maza valoda,» noteica kāda mana paziņa. Holandieši ir garākā nācija (vismaz vīrieši; savukārt garākās sievietes ir Latvijā, ja ticam statistiskiem mēriem), bet cits ar citu viņi runā, piebāžot katru teikumu ar deminutīviem. Holandiešiem patīk runāt par «ditjes» un «datjes» jeb šo un to tikai deminutīvu formā (1:0 holandiešu labā, vai ne, jo par «šoiņ» un «toiņ» latvieši parasti nerunā). Tādu saviesīgu parunāšanu par laikapstākļiem, mūžīgo aizņemtību, atvaļinājumu un brīvdienām holandiski pat sauc par «koetjes en kalfjes» jeb ‘gotiņas un teliņi’. Šķiet, šis arī ir viens punkts holandiešu labā.
Kad kolēģim jautāju, kā pavadīja brīvdienas («gotiņ’ un teliņ’» sarunas paraugs), viņš atbild apmēram šādi: «Bijām izbraukuši uz pilsētiņu. Tur pasēdējām terasītē un izdzērām pa glāzītei aliņa un vīniņa. Un tad gājām uz filmiņu.» Nē, pilsētiņa, uz kuru viņi brauca, nav maza, terasīte arī nav metrs reiz metrs, un aliņš, un vīniņš, un filmiņa… nu jūs jau paši saprotat. Nē, tas nebija sarkastiski domāts!