Pat trīs miljoni darbinieku

Rāmais darbs ar bitēm atbilst iecavnieka Otto Lodiņa personībai

Iecavas pagasta «Rāmritos» Kaukāza plūmītes aličas zied baltās kupenās, un, neskatoties uz vējaini vēso laiku, Otto Lodiņa gandrīz 40 bišu saimes var beidzot rosīties pa bagātīgi ziedošajiem kokiem. Savukārt saimnieks var ievākt pirmos saldos, koši dzeltenos un pēc plūmīšu ziediem smaržojošos ziedputekšņus. Medus arī esot garšīgs, taču tā nav tik daudz, lai to iegūtu atsevišķi.

Vieta, kur viss norit rāmi
«Rāmritos», kas ir saimnieku pašu radīts mājas nosaukums un simbolizē vietu, kur viss norit rāmi, Otto ar ģimeni nonāca 2014. gadā. Kaut dzimis tālu prom no Latvijas – Ukrainas galvaspilsētā – un pēc tam lielākoties dzīvojis Rīgā, viņš allaž gribējis atrast savu vietu laukos. Meklējumi bija ilgi, un, kad šķitis jau, ka jāliekas mierā, Otto ieraudzījis lakonisku sludinājumu bez attēliem – pārdod šķūni, māju un zemi.

Vieta patika, jo meža ielokā un prom no putekļainajiem lauku ceļiem. Kad iebraucis sētā un ieraudzījis divus varenus ozolus, sapratis, ka māju viņš varētu uzcelt no jauna, bet izaudzēt tik diženus kokus dzīves laikā gan vairs neizdosies. No sākuma uz «Rāmritiem» braukts no Rīgas darbiem brīvajos brīžos, bet pandēmija deva iespēju pa īstam izbaudīt dzīvošanu laukos un pieņemt lēmumu par pārcelšanos pavisam.

Pirmajā gadā dabū trūkties
Pirmās divas bišu saimes Otto iegādājās pirms aptuveni astoņiem gadiem. Tolaik no kaimiņu dravas saimnieka uzzinājis, ka turēt bites nav nemaz tik sarežģīti. Dzīvē izrādījās citādi – pirmo ziemu neviena nepārdzīvoja. Tad «Rāmritu» saimnieks pieteicās divgadīgos biškopības kursos un ieguva tik noderīgās pamatzināšanas. To Otto iesaka ikvienam, kuram nodoms turēt bites. «Protams, ar bitēm nekad neko nevar zināt. It kā praktiskajās nodarbībās redzētais šķiet skaidrs, taču, atgriežoties mājās, izrādās pašu saimēs viss pilnīgi citādāk – māti atrast nevari, olas atšķirt nemāki. Pamazām tad jāsakrāj sava pieredze,» stāsta biškopis.

Tāpat ar gadiem viņam vairs nemaz nav bail no bišu dzēlieniem, bet pirmajā gadā gan esot dabūjis trūkties. Tolaik dravā esošajām krūmu bitēm kaut kas nepatika saimnieka uzvedībā, tad nu mākonī tās metās viņam pakaļ.

Mājlopiņi – bites
Bites aktīvas kļūst, tiklīdz parādās saulīte un ir vismaz daži grādi plusos. Visu ziemu tās nosēdējušas četrās sienās, tāpēc izlidošanu gaida ar lielu nepacietību. Problēma vēl tāda, ka bites dabiskās darīšanas kārto tikai ārpus stropa. Tad nu iedomājieties, ka jāciešas visu ziemu. Tāpēc pat janvārī, kad pirmie nelielie plusi un saule, tās izlido, atbrīvojas no nastas un atgriežas stropā.

Pērn Otto dravā bija 60 saimes. Uz ziemu, tās apvienojot, skaits saruka līdz 50. Pašreiz, kā lēš bitenieks, varētu būt ap 40 saimes. «Rāmritos» dzīvo un strādā gandrīz 40 saimes. Savukārt pārējās bāzētas kaimiņnovados. Sākumā tas bija tikai eksperiments, bet, atklājot, cik neparastu medu ievāc bites, kuru stropi izvietoti netālu no Jāņupes mazdārziņiem, saimes tur atstātas jau pastāvīgi.

Kamēr Otto Lodiņš aizkurina dūmekli, ar kuru dosimies apskatīt bišu māju, viņš stāsta, ka papīros bites skaitās lopiņi, taču tās gan nevajag tik bieži apraudzīt kā citus mājlopus. Kad gaiss iesilis līdz kādiem plus 14 grādiem, biškopis dodas apskatīt, kā bites pārziemojušas, vai tām pietiek barības, vai stropi nav netīri. Kad ziedu vēl maz, bitēm tiek papildu barība: medus un kandijs – bieza, mīksta cukura masa bišu barošanai – no cukurpūdera gatavots saldums. Taču, ja vien apkārt kas izplaucis, tad bites priekšroku dod ziediem, nevis sagādātajiem kārumiem. Bez plūmītēm pavasaros bites dodas arī uz pūpoliem, māllēpēm, pienenēm, ābelēm, ķiršiem, bumbierēm un dažādām mazpuķītēm. Atkarībā no tā, kad bitenieks ierīko stropā medus telpu, bet to dara tad, kad ligzda zem tās ir apdzīvota, tā teikt, no sienas līdz sienai, top pavasara medus. Sviešanai tas gatavs, kad bites medus kāres aizvākojušas, vaskam pievienojot īpašu konservējošu vielu.