Pēc pirmajiem magnetofona ierakstiem braucis uz Iecavu

Mūzikas eksperts Klāss Vāvere par klasiku, džezu un rokenrolu savā dzīvē

Mūzikas eksperts Klāss Vāvere intervijā laikrakstam «Bauskas Dzīve» atklāj, kādas ir viņa saites ar Iecavu, atminas tikšanās reizes ar pasaulslaveniem mūziķiem un raksturo savas attiecības ar klasisko un džeza mūziku.

Kas bija pirmā augstvērtīgākā Rietumeiropas un ASV mūzika, ko tu savā dzīvē dzirdēji?
– Ir pagājuši gandrīz 50 gadi, ne visu hronoloģiju es atceros, un gan jau tur bija visādas lietas vairāk vai mazāk reizē, bet tā apzināti un mērķtiecīgi – «The Beatles». Tiesa, es par viņiem nedomāju kā par augstvērtīgāko, ko esmu dzirdējis – vienkārši tā mūzika lika justies labāk nekā vairums citu lietu manā dzīvē. Noteikti savu lomu spēlēja viņu leģenda – ņem vērā, ka tolaik mēs par to visu zinājām daudz mazāk nekā tagad. Tomēr viņi bija tik lieli, ka tās atbalsis bija izlauzušās arī cauri padomijas dzelzs aizkaram – skaļāk nekā vairums rietumu pasaules leģendu. No otras puses – tā jau bija veca grupa, kas neeksistēja gadus sešus vai septiņus, un manā toreizējā vecumā tāds laiks, kas pagājis neapzinoties, parasti liekas kaut kāda aizvēsture, kas uz tevi nekādi neattiecas. Tik un tā pie šīs mūzikas gribējās atkal un atkal atgriezties, meklēt jaunus ierakstus un iet dziļumā. Tā mani ierāva šajā atvarā.

Kā tu sākotnēji nonāci mūzikas mediju apritē? Kur un kad publicēts tavs pirmais rakstu darbs, un par kuru mākslinieku vai grupu tas bija uzrakstīts?
– Tas bija 80. gadu sākums, un nekādu mūzikas mediju mūsdienu izpratnē Latvijā nebija. Tiesa, tagad jau arī nav nekā daudz. Taču toreiz daži preses izdevumi – žurnāls «Liesma», laikraksts «Padomju Jaunatne», reizēm «Literatūra un Māksla» dažkārt publicēja nelielus, no ārzemju preses tulkotus vai sakompilētus tekstiņus par kādu mākslinieku. Par tādiem, kas interesēja mani – ļoti, ļoti reti. Patiesībā arī par vairumu latviešu mūzikas publikāciju nebija daudz vairāk. Mans pirmais mūzikas raksts bija tāds pats, no nez kādiem avotiem sagrābstīts tekstiņš par Polu Makartniju, vienu no manām tā laika lielajām autoritātēm, publicēts «Padomju Jaunatnē» 1982. gadā. Jau biju tur taisījis F1 autosacīkšu apskatus, bet šis likās kaut kā īpašāk. Man toreiz bija 18 gadu.

Es zinu, ka tu jau skolā spēlēji diskotēkas. Kas bija tavā atskaņojumu sarakstā?
– No tagadnes raugoties, ne mana dīdžejošana, ne repertuārs nebija nekas nopietns un interesants. Spēlējām ar dažiem draugiem to pašu, ko citi – aktuālos hitus, kas nu bija mūsu rīcībā. Tas nozīmē «ABBA», «Boney M», «Kiss», «Slade», «Smokie», «Space», Donna Sammere un Amanda Līra, Zigmars Liepiņš, «Līvi» un droši vien krietni vairāk «The Beatles», nekā citiem gribējās.