Pirmajam latviešu laikrakstam jau 200 gadu

Jelgavā, izdevniecībā «J. F. Štefenhāgens un dēls», 1822. gada 5. janvārī dienas gaismu ieraudzīja pirmais laikraksts latviešu valodā ar nosaukumu «Latviešu Avīzes». Šis izdevums ir ilglaicīgākais latviešu drukātās preses vēsturē, jo tā mūžs aprāvās 93 gadu vecumā, kad bija Pirmais pasaules karš.

Avīze iznāca laikā, kad latviešu zemnieki lielākajā Latvijas daļā tikai pavisam nesen bija ieguvuši personīgo brīvību (Kurzemes guberņā atbrīvošana no dzimtbūšanas notika 1817. gadā, Vidzemes guberņā – 1819. gadā, savukārt Latgales zemniekiem brīvlaišana vēl bija jāgaida līdz 1861. gadam, kad to atcēla visā Krievijas impērijā). Tolaik Kurzemes guberņā lasīt prata aptuveni trešdaļa latviešu zemnieku, Vidzemē lasītprasme bija vairāk izplatīta, bet Latgalē ar to klājās krietni vien bēdīgāk.

Laikrakstu izveidoja un ilgus gadus vadīja vācu mācītāji un muižnieki, sākotnēji tie veidoja gandrīz visas publikācijas, bet vēlāk rakstu tapšanā iesaistījās arī latvieši. Pirmais redaktors bija Lestenes mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons, dzimis Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas pasniedzēja ģimenē, studējis Vācijā – tieslietas Leipcigā un teoloģiju Getingenē. Strādājot par mācītāju, viņš aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, labi apguva latviešu valodu un ar sirdi un dvēseli centās atbalstīt mūsu tautas garīgo izaugsmi.
1816. gadā iznāca K. F. Vatsona sastādītā «Lasāmā grāmata latviešu bērniem par labu sarakstīta». Nākamajā gadā viņš Jelgavā notiekošajā Kurzemes vācu literatūras un māk-slas biedrības sanāksmē nolasīja referātu «Kas biedrībai darāms latviešu kultūras veicināšanai?». Savukārt 1819. gadā, kad šajā biedrībā diskutēja par latviešu pārvācošanu, K. F. Vatsons pret to iebilda un pauda, ka latviešu valoda ir bagāta un attīstīties spējīga. Vēlāk, jau kā avīzes redaktors, viņš kādā vēstulē Vidzemes superintendantam rakstīja, ka «Latviešu Avīžu» uzdevums ir «darīt latvietim viņa tautu par nāciju, viņa skaisto valodu mīļu un dārgu, kā arī apkarot ģermānomāniju, jo, kas neciena savu tautību un valodu, pats ir nicināms». Šīs avīzes kādā 1822. gada numurā bija līdzīgas pārdomas par tautībām: «Kurzemē tagad dzīvo Latvieši, Vācieši, Krievi, Lībieši, Poļi, Žīdi un Čigāni. Bet tās divi lielākas tautas ir Latvieši un Vācieši. Un gan labi būtu, ja katrs tā otra valodu zinātu, bet slikti būtu, ja kāds savu tēvu cilti un valodu apsmādēdams to tautu gribētu atstāt, kurā Dievs viņam licis piedzimt. Jo patiesi, kas savu tautu jeb kārtu apsmādē un par to kaunās, tas pats ir smādējams cilvēks.»