Pirmās vietas sportā, bet augstākajā vietā – ģimene

Jubilāres dzīvesvieta jau vairāk nekā 40 gadus ir Iecava, bet dzimtā puse – Latgale, bērnība aizritējusi Balvu novadā.

Anna uzaugusi četru bērnu ģimenē, dzīvojuši nomaļā meža ielokā koka guļbūves mājā. Viņa atceras: «Ziemā bija ļoti auksti, visi mājas pakši izsarmojuši. Vienā istabas kaktā turējām aitu ar jēriem, lai būtu siltāk. Dzīvojām ļoti trūcīgi. Mamma bieži izvārīja katlu ar putraimu putru, lai ir, ko ēst. Vēl tagad negribas putraimu ēdiena. Bija jau arī kartupeļi un kāposts, olas. Rudenī, kad nokāva cūku, bija arī kāds gaļas kumoss. Lai tiktu pie salduma, mamma vārīja sīrupu no bietēm, jo cukura mājās nebija. Kad sāku iet skolā, reizēm izdevās veikalā nodot kādu tukšo pudeli, par to naudiņu sanāca «končiņas».
Dažkārt nopirku baltmaizi ar rozīnēm, tā bija ļoti garšīga. Tagad cilvēki nezina, kas ir bads.»

Kad kolhozs iedevis lietošanā vairāk zemes – pusi hektāra, tad ģimenei iztikšana kļuvusi labāka. Cepuši mājās maizi no pašu audzētiem rudziem, īpaši garšojis «sakasītis» – maizīte no pēdējā mīklas pikuča. «Tāda maizes garša mūsdienās nekur vairs nav nopērkama,» noteic jubilāre. Bērnībā Anna daudz laika mēdza pavadīt dabā – mežā ogojot, sēņojot un ganos ejot.

Pirmās skolas laiks Annai pagāja Krišjāņu septiņgadīgajā pamatskolā. Ceļš uz trīs kilometrus attālo skolu mērots kājām gumijas zābaciņos arī ziemā. Kad uz pavasara pusi Tilžas upes krastā izsēdušās ledus plāksnes, meitene mēdza pa tām slidināties. Reiz gadījies arī ieslīdēt ūdenī, tad zābaciņi bija pilni ar ledaino ūdeni. «Bet neslimojām, bijām norūdīti. Skolā sporta zāles nebija, bet mums bija ļoti laba fizkultūra, stundas notika ārā,» stāsta Anna. Skolā aizsākās interese par slēpošanu, kas izvērtās par aizrautību un profesionālo nodarbi visai dzīvei. Savu slēpju nebija. Skolā iedotās slēpes gan nebijušas tās labākās un ik pa laikam mēdza krist nost, tomēr Annai slēpošana padevusies, un jau skolas laikā startējusi rajona mēroga sacensībās.

Viņa ir pārliecināta, ka ikkatra bērna dzīves veiksme ir labs skolotājs. Annai par skolu un skolotājiem ir sirsnīgas un siltas atmiņas. «Man bija ļoti laba klases audzinātāja, labi prata iemācīt arī angļu valodu. Viņa mums bija kā otra mamma, par katru rūpējās, un klasē valdīja disciplīna,» atzīst Anna. Mācības padevās labi, saviem skolasbiedriem bijusi palīgs matemātikas apgūšanā ārpus stundām. Pašai grūtāk gājis ar zīmēšanu un dziedāšanu, bet arī šajos priekšmetos labas atzīmes izpelnījusies ar centību.

Pēc Krišjāņu skolas beigšanas Anna devās mācīties uz Rīgu. Vecāki meitenes lēmumam neiebilduši, bet mamma teikusi: «Es tikai lūgšu Dievu.» Pirmo reizi uz galvaspilsētu braukusi kravas vilciena vagonā, jo naudas pasažiera biļetei nebija. Vilcienā ietikt «par zaķi» palīdzējusi vecākā māsa, kura tolaik strādājusi uz dzelzceļa.

Anna iestājās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā, izvēlējusies zivju pārstrādes tehnologa specialitāti. «Laikam tāpēc, ka ļoti garšoja zivju konservi,» smaidot stāsta jubilāre. Skološanās tik tālu no mājām bijis liels izaicinājums materiālā ziņā. Tehnikumā maksāja tikai 14 rubļu stipendiju, bet no mammas iedotā «piecīša» pēc ceļa izdevumiem maz kas palicis pāri. Lai varētu iztikt un būtu paēdusi, augumā sīkā Anna, braucot no laukiem uz Rīgu, stiepa kartona koferi ar pārtikas krājumiem no mājās izaudzētā.

Tehnikumā paveicies ar ļoti labu fizkultūras pasniedzēju, skola audzēkņus arī nodrošināja ar nepieciešamo sporta aprīkojumu. Tehnikumā Anna jau nopietni aizrāvusies ar sportošanu – slēpošanu un slidošanu, sākusi veiksmīgi startēt slēpošanas sacensībās. «Man tā sportošana bija iekšā,» atzīst sporta veterāne.