Pretošanās kustība Bauskas apriņķī

Šoreiz par notikumiem Bauskas apriņķī pirms 75 gadiem. Tas bija laiks pēc Otrā pasaules kara, kad ieroči frontē bija apklusuši jau nedaudz ilgāk kā divarpus gadus, bet kaujas trokšņi vēl joprojām atskanēja visās Latvijas malās. Daudzi mūsu valsts patrioti nebija samierinājušies ar Padomju Savienības okupācijas režīmu un ar ieročiem rokās darīja visu, lai okupanti Latvijā sajustos kā nelūgti viesi un pamestu mūsu zemi. Tas bija laiks, kad daudzi vēl cerēja uz demokrātisko Rietumvalstu palīdzību, lai Latvija atkal būtu brīva un pilntiesīgi iekļautos brīvo valstu saimē.

Pretošanās kustība Latvijas okupācijas periodā pastāvēja vienmēr, taču lielākoties tā bija pasīvā, nevardarbīgā pretošanās. Savukārt pirmajā okupācijas desmitgadē mūsu valsts teritorijā noritēja visīstākais partizānu karš. Mežabrāļu vienības sāka veidoties uzreiz pēc tam, kad Sarkanā armija bija ieņēmusi šo teritoriju un vācu okupācijas režīmu nomainīja padomju okupācijas režīms. Pietiekami svaigā atmiņā bija palikuši 1940. un 1941. gadā «sarkano» okupantu pastrādātie noziegumi, lai pret šīs varas pārstāvjiem izturētos noraidoši, ar tiem labprātīgi nesadarbotos un pret tiem cīnītos. Toreizējie varasvīri visus nacionālos partizānus dēvēja par bandītiem.

Bauskas apriņķa teritorija otrreizējo padomju okupāciju piedzīvoja 1944. gada vasarā un rudenī. Tolaik daudzi jauni puiši un arī vīrieši spēka gados bēguļoja, lai netiktu iesaukti Sarkanajā armijā un nosūtīti uz fronti. Citi bija savulaik mobilizēti vienā vai otrā okupantu armijā un vēlāk dezertējuši, jo nevēlējās karot svešu lielvaru interesēs. Bija daudz arī tādu, kas baidījās no represijām par to, ka bijuši kādos amatos neatkarīgās Latvijas vai vācu okupācijas laikā. Sākotnēji slēpšanās no padomju varas pārstāvjiem notika individuāli, vēlāk puiši apvienojās nelielās grupās un centās apbruņoties. Tajā laikā ieroču un munīcijas netrūka. Visur, kur bija pāri gājusi frontes līnija un notikušas kaujas, varēja atrast abu karojošo pušu bruņojumu. Tolaik ne tikai nelegālisti bija bruņoti, bet daudzviet gandrīz katrs pusaugu puišelis slepus glabāja kādu šaujamo un ar to lepojās savu līdzaudžu pulciņā.

Miliči, čekisti, Iznīcinātāju bataljonu kaujinieki un citu represīvo iestāžu pārstāvji centās likvidēt jebkādu pretošanās kustību okupācijas režīmam jau saknē. Regulāri tika pārmeklētas mājas un saimniecības ēkas, «ķemmēti» meži un krūmāji, meklējot ierīkotās slēptuves un mēģinot arestēt bēguļojošos ļaudis. Nereti izraisījās apšaudes, kur kritušie bija abās pusēs. Lai kā okupācijas varas pārstāvji un viņu pakalpiņi centās, tomēr sagraut bruņoto pretošanās kustību Latvijā tiem neizdevās vēl daudzus gadus. Pēc kara beigām mežabrāļu grupām pievienojās daudzi bijušie leģionāri, kas Kurzemē nepadevās uzvarētājiem, bet gan ar ieročiem rokās turpināja cīņu pret nīsto ienaidnieku.