Satiekas vēsture un mūsdienu iespējas; saruna ar Jumpravmuižas saimnieci Annu Fedoulovu

Aizrit ilgi gaidītais pavasaris, un, lai gan laikapstākļi nav tādi, kā gribētos, kalendārs nepārprotami vēstī par vasaras tuvošanos. Skolēnu brīvlaiks jau sācies. Daudzi sāk plānot, kur varētu doties atpūsties. Ne katram būs iespēja aizbraukt tālā ceļojumā, tālab ir jauki, ka tepat Latvijā un Bauskas novadā ir daudz ko redzēt un izbaudīt.

No galvaspilsētas – lauku klusumā
Jumpravmuižas parks mūsu novada Mežotnes pagastā ir viens no skaistākajiem un romantiskākajiem muižu parkiem Latvijā. Un turp var aizbraukt arī ar velosipēdiem. Īpaši aktuāli tas ir pilsētas ģimenēm ar bērniem, kam nav savu lauku.

Vējainā un vēsā nedēļas nogalē «Bauskas Dzīve» devās uz Jumpravmuižu, lai tiktos ar Annu Fedoulovu, biedrības «Jātnieku sporta klubs «Jumprava»» valdes locekli, Jumpravmuižas saimnieci. Sēžot nojumē, saruna notika putnu dziesmu pavadījumā, tik daudzbalsīgu, jautru un netraucētu sasaukšanos un dziesmas reti kur izdodas baudīt.

Annas dzimtā vieta ir Daugavpils, kur uz dzīvokli tētis, tehnisko zinātņu kandidāts, zinātnieks, pulkvedis, daiļslidotājs, dabas un dzīvnieku mīļotājs, meitai nesis gan ezīti, gan bebrēnu, visu laiku bijis kāds mīļdzīvnieks – kāmītis vai papagailis, bet visvairāk tētis «pārdzīvojis, ka meitai nav kazlēniņa». Pēc tam dzīvojusi Rīgā un bijusi viena no «asfalta cilvēkiem».

Kopā ar vīru 2004. gadā atbraukusi apskatīties Jumpravmuižu, kas toreiz piederēja mantiniekiem, kas dzīvoja Austrālijā. Bijusi ziema, sniegs, kaili koki, klintis, zilas debesis un upe, Annai vieta iepatikusies un bijis «āķis lūpā». Un radusies vēlme nopirkt šo muižu. Process ievilkās gadu, 2005. gadā lēnām sākuši ievākties, gulējuši teltīs. Sniegs bija nokusis, un atklājās īstā aina – «izskatījās kā citur, kur pamestas muižas, te bija «izgāztuve», ko vietām sedza lapu kārta». Tā kā īpašnieki bija Austrālijā, muiža un tās teritorija nebija pieskatīta, «visi te brauca «tusēt»».

Sācies darbs ar projektiem, jo māja ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis, arhitekte Ināra Caunīte pie tā darbojusies. Sienās bija ložu caurumi. Darba bija daudz, ļoti ilgi nācies gaidīt logus, līdz tam tiem priekšā bija plēve. 2007. gadā muižas ēku izdevās atjaunot. Paši un ar draugu palīdzību tīrījuši parku. «Tīrīšana notiek visu laiku, joprojām, jo vēl tagad vietām no zemes «izlien» stikli,» stāsta Anna.

Viesus atved zirgi
Savukārt viesi Jumpravmuižā ienākuši, sākoties izjādēm 2017. gadā. Anna apguvusi reitterapijas – zirgu terapijas – kursus. Šajā jomā izstrādājusi pētniecisko darbu par reitterapiju kā rehabilitācijas metodi bērniem ar invaliditāti. Tajā laikā tas bijis vienīgais pētījums šajā jomā. Sporta izglītības aģentūrā mācījusies izjādes ar zirgu. Ir Latvijas Sporta federāciju padomes sertificēta sporta trenere; ir C kategorijas sporta sertifikāts jātnieku sportā.

Tas nebija vienīgais, kam Anna tolaik pievērsās, viņai tad jau bija divi dēli. Jumpravmuižā zirgus sākumā turējusi savam priekam, vēlāk šie cēlie, lielie dzīvnieki priecēja arī viesus. Kabarē, Latvijas Lauksaimniecības universitātes iejādes «profesors», nopirkts izsolē, cerot, ka dzīvos ar aitām, bet zirgu puisim kļuva skumji, «vajadzēja draugu». Tā Kaplavā tika nopirkts sporta zirgs Nordeks, kas piedalījās konkūrā, lēca 1,30 metru augstumā. Pēc tam no SIA «Lielmežotne» iegādāta ķēvīte Vega, Annas zirgs, ar ko pati vislabprātāk jāj. Ar zirgiem darbojas trenere Inga Reliņa. «Pašlaik abas skolotājas blakus,» par treneri un Vegu teic saimniece.

Interesentiem pieejama apmācība, kā apieties ar zirgu, – zirga tīrīšana, kopšana, barošana, vešana pie rokas, seglošana un citas lietas. Mācības tiem, kas vēlas iemācīties jāt ar zirgu bez priekšzināšanām. Treniņi gan hobija, gan sporta līmenī, tomēr vairāk tie ir «prieka zirgi» jeb vaļaspriekam.

Pulciņā ir arī ponijs Džaibis, ko savukārt prasījuši dēli, viņi gribējuši, lai Vegai būtu bērniņš, tā beigās nopirkuši «mazu zirdziņu» – tā arī viņš kļuva par bērnu zirdziņu, kas vizina mazos ciemiņus.

Četrkājaini «pļāvēji»
«Man dzīvnieki visu laiku paši «lipa klāt». Visu laiku gribēju aitas, lai viņas «pļautu» parka zāli, jo tehnika tur īsti nevar iebraukt, un citi zāles pļaušanas veidi radītu arī milzīgas izmaksas. Tā nopirku aitas, ir reģistrēts ganāmpulks, tiek veiktas analīzes, visas uzskaites. Viņas izkāpelē visur un nograuž visu lieko. Savukārt kaza Grieta ir ekstrēma «alpīniste», lēcēja un «ceļotāja». Viņas spējas kāpelēt ir nepārspējamas, reizēm viņa pārlec sētai un dodas savās gaitās. Grieta nograuž arī kļavu un liepu atvases, kas ir labi, diemžēl bieži vien arī puķes,» stāsta saimniece.

Savukārt āzis ar aunu bija pieklīduši no Iecavas, kur tos kāda omīte bija atstājusi mantojumā, vienam dēlam – aunu, otram – āzi, «bet mantojums aizmuka, jo gāja meklēt līgavas».