Uzzini par Bauskas “Melno bumbu”, “Melno gaili”, plostniekiem un to, kāda populāra ziņģe te radusies

Uzzināsit par Bauskas «Melno bumbu», «Melno gaili», plostniekiem un to, kāda populāra ziņģe te radusies

Laikrakstā «Bauskas Dzīve» 5. janvāra numurā bija publicēta ziņa par Bauskā, Rīgas ielā pie gājēju tiltiņa pār Mēmeli, uzstādīto vides objektu – mākslinieka Dāvja Valbaka veidoto «Melnais gailis bumbā», kas simboliski vēsta par Mēmeles plostnieku laiku un arī par kādu populāru latviešu ziņģi. Tā kā avīzes lasītāji pauduši interesi par šo vēstures stāstu, te nu tas ir.

Aukstums, slapjums, bīstamie upes līkumi un šķēršļi
Mēmeles upe vēl līdz pat pavisam nesenam laikam kalpoja koku pludināšanai, un plostnieka amats bija pazīstams ne tikai Gaujas krastos mītošajiem (tradicionāli pazīstamie Gaujas plostnieki, kas apdziedāti tā sauktajā «Plostnieku himnā», kurā ir vārdi «visi prasa, kas tie tādi, kas tie tādi malači»), bet arī šajā pusē dzīvojošajiem. No agra pavasara pa Mēmeli no tās augšteces un tālāk pa Lielupi tika pludināti ziemā mežos sagatavotie stenceļi jeb stutmalka (to eksportēja uz Angliju un citām valstīm raktuvju šahtu nostiprināšanai), atsevišķi baļķi un plosti, ko pavadīja plostnieki.
Mežos sagatavotos kokmateriālus atveda līdz upei, tad tos vēla ūdenī un ar drātīm sēja kopā plostā, ko nostiprināja ar skrūvēm pie šķērsbaļķa. Sastiprinātajiem plostiem parasti bija vairāki posmi trīs četru koku garumā. Abos plosta galos bija lieli airi, ar kuru palīdzību plosti tika vadīti pa upi. Uz katra plosta bija četri pieci cilvēki, kuru galvenais darbarīks bija asi kalts dzelzs ķeksis garā kātā, ko varēja iecirst kokā vai ar ko varēja piebremzēt plosta ātrumu un nepieciešamības gadījumā arī atgrūsties no krasta.
Plosta laišana pa Mēmeli nebija viegls darbs. Tas bieži notika aukstumā un slapjumā, kā dēļ nemitīgi nācās sildīties – vai nu piestājot krastā un sakurot ugunskuru, vai arī iedzerot ko stiprāku un no iekšas sildošāku. Veicot vairākas dienas ilgu reisu, plostniekiem arī naktis nācās pārlaist krastā uzslietajās brezenta teltīs, sildoties un žāvējot slapjās drēbes pie ugunskura. Tāpat labi vajadzēja pazīt Mēmeli ar tās krācēm, sēkļiem, līkumiem un straumes ātrumu. Plostnieku darbā bieži gadījās, ka krācēs vai citās vietās plosts pagāja zem ūdens un vīri kļuva slapji līdz jostasvietai.
Visbīstamākie bija upes līkumi, kas prasīja īpašu meistarību tāpat kā dzirnavu dambju pārvarēšana caur atvērtajiem dambju vārtiem. Upes līkumos, ja turklāt bija liela straume, plosti varēja ieskriet krastā, aizķerties krūmos vai pat, triecoties pret krastu, izjukt.
Plostu un kokmateriālu kustības laikā pa Mēmeli Bauskas pilsētas robežās regulāri bija no krasta jāatāķē un paralēli upes straumei jāpagriež upē kopš 1874. gada ierīkotais peldošais tilts, kas atradās tagadējā gājēju tiltiņa vietā Rīgas ielas austrumu galā. Tālāk plosti prasmīgi bija jāizvada cauri divu pilsētas robežās esošo dzirnavu dambju vārtiem, bet viena no visbīstamākajām vietām Mēmelē, pēc veco plostnieku atmiņām, bija upes līkums pie Bauskas pils. Šajā vietā ir diezgan liela straume, un, ja plostu nespēja noturēt, tad straume to varēja triekt pret krastā esošo dolomīta klinti. Kad Mēmele pārgāja Lielupē, ūdeņi kļuva rāmāki un tālākais ceļš jau bija mierīgāks.