Svarīgi ir nezaudēt spēju mīlēt dzīvi

Aija Slavīte Bauskā atzīmējusi 80. dzimšanas dienu

Jubilāre vairāk nekā piecdesmit gadu dzīvo Bauskas novadā, kur ilgus gadus ieguldījusi pedagoģijas un skolvadības darbā. Bet uzaugusi un skolas gadi aizritējuši Tukuma novadā. Agrās bērnības mājvieta bija Sēmes pagasta Raudā.

Kas ir spilgtākais bērnības atmiņās?
– Raudā dzīvojām ļoti skaistā vietā, bijušās muižas kompleksa ēkā. Biju kara laika bērns, un mana bērnība bija netradicionāla. Kad biju vien sešus gadus veca, mamma ļoti smagi saslima. Pāris gadus bija paralizēta, pilnīgi bezpalīdzīga un kopjama. Var teikt, ka mana bērnība tad arī beidzās un es iegāju pieaugušā dzīvē. No tā laika biju mammas mamma, kopu viņu un rūpējos par mājas soli. Dzīvojām trijatā – vecāmamma, mamma un es. Kad mamma atkal atsāka strādāt, pavadīju viņu uz un no darba. Mājās biju galvenā, gāju uz tirgu un veikalu. Tā agri veidojos par ļoti patstāvīgu. Ar mammu mums bija ļoti siltas attiecības. Manī kodolu ielika viņas smagais liktenis un nepārejošais optimisms.
Man bija divi kristīti vārdi – Māra un Aija, bet mājās mani uzrunāja tikai par Māru. Ar Aijas vārdu mācījos sarast, kad sāku iet skolā.

Kāds bija skolas laiks, un kāda bijāt skolniece?
– Mācījos Tukuma 1. vidusskolā. Skolas laikā man īrēja gultas vietu Tukumā. Skolā biju ļoti prātīga. Mani iesēdināja zēnu rindā, lai nodrošinātu kārtību klasē. Viņi mēdza spārdīt mani pa sola apakšu, reizēm kājas bija zilumos. Mācījos ļoti labi, pārsvarā bija atzīmes «5» un pa kādam «4» (piecu ballu sistēmā – red.), lai gan maz mācījos; mācības viegli padevās. Reiz gan darbmācībā izpelnījos atzīmi «2», kad manis izgatavoto sētas mietu kāds bija piesavinājies, pirms to uzrādīju skolotājam. Iespējams, ticēja, ka uzdoto mājas darbu esmu paveikusi, bet vienalga – nav mieta, ir «2».
Pēc pamatskolas beigšanas piecpadsmit gadu vecumā aizsākās mans darba stāžs, sāku strādāt par sekretāri. Iestādes dokumentus krievu valodā un rakstāmmašīnu apguvu ātri. Paralēli darbam mācījos vakarskolā. Tas bija foršs laiks, bet no pārslodzes cieta veselība. Pēcpusdienā četros beidzu darbu, sešos jau biju skolā, bet vakarā vienpadsmitos gāju mājās.

Vai vēlme kļūt par skolotāju radās bērnībā, kāds bija ceļš uz to?
– Tādas konkrētas domas par skolotājas profesiju nebija. Taču droši vien ietekmēja tas, ka apkārt bija mīļi skolotāji, kas man bija autoritātes.
Kad beidzu vidusskolu, pārcēlos strādāt par sekretāri Aizupes meža tehnikumā. Ierados tur ar diviem čemodāniem un matraci; man ierādīja vienu istabiņu ar galdu. Vēlāk abām ar mammu piešķīra divistabu dzīvokli ar ūdensvadu, kas toreiz šķita kas īpašs.
Nāca piedāvājums uz pusgadu aizvietot skolotāju Turlavas skolā. Iedeva audzināšanā 4. klasi, mācīju krievu valodu, vēsturi un mājturību meitenēm. Bērni mani neklausīja, un darbs skolā šķita kā trakonamā. Kad beidzās mācību gads, bija skaidrs – skolā nekad nestrādāšu. Atgriezos tehnikumā metodiķes darbā. Tur arī satiku Pēteri, apprecējāmies. Kad biju jau dēla gaidībās, nolēmu iestāties Liepājas Pedagoģijas institūtā studēt latviešu valodas un literatūras skolotāja specialitātē.