Tirgi un tirgošanās Bauskā

Gadsimtu gaitā mainās tradīcijas un paradumi, samazinās veikalu skaits vecpilsētas centrā

Aprīļa beigās Bauskas rātsnamā notika vēsturisko lasījumu trešā daļa, kas bija veltīta Bauskas pilsētas 415 gadu jubilejai. Viens no stāstiem bija par tirgošanos pilsētas centrā – kādreizējā Tirgus laukumā, tagadējā Rātslaukumā. Šo stāstu piedāvājam «Bauskas Dzīves» lasītājiem.

Cauri gadsimtiem noturīga tradīcija
Tirgus un tirgošanās kopš jebkuras pilsētas pirmsākumiem ir neatņemama tās sastāvdaļa. Tirgus laukums jebkurā pilsētā vienmēr ir centrālā vieta, kur apgrozās cilvēki no tuvākas un tālākas apkārtnes, kur var pirkt un pārdot, uzzināt jaunākās ziņas.

No 17. līdz 20. gadsimta sākumam Bauskā bija trīs tradicionālie gadatirgi. Vastlāvju gadatirgus divas dienas pēc kārtas norisinājās nedēļu pirms Lieldienu gavēņa sākuma, un tirgus galvenā produkcija šajā laikā bija pavasara lauku darbiem noderīgi kokamatnieku ražojumi, kā arī sēklas un pārtikas produkti. Pārdeva arī zirgus un citus mājdzīvniekus.

Marijas gadatirgus notika katru gadu jūlija vidū, un tirgotāju piedāvājumā tad pārsvarā bija lauksaimniecības produkcija un mājdzīvnieki.

Grandiozākais no Bauskas gadatirgiem bija Franciska tirgus, kas ilga piecas dienas oktobra sākumā pēc Miķeļdienas (29. septembra). Tad pārdeva rudenī ievākto ražu, arī dažādus amatnieku ražojumus un mājdzīvniekus. Liels pieprasījums bija pēc dažādām galantērijas precēm un dzelzs lietām, kas ļāva nopelnīt apkārt Tirgus laukumam esošajiem veikalniekiem. Baušķeniece Ženija Valdmane no savas bērnības 19. gadsimta vidū ir atcerējusies, ka Franciska jeb, kā vietējie latvieši to sauca, Brenča tirgus laikā rudeņos šad un tad ir bijušas tik stipras lietavas, ka Tirgus laukums Bauskā, kas bija tikai daļēji bruģēts, pārvērties neizbrienamā dubļu jūrā.

Pēc Pirmā pasaules kara agrākās tirgus tradīcijas Bauskā ar nelielām izmaiņām saglabājās: kādreizējā Vastlāvju gadatirgus vietā notika pavasara jeb Jurģu gadatirgus (trešdienā un ceturtdienā pirms 23. aprīļa), pagātnē palika Marijas tirgus tradīcija, bet saglabājās Franciska jeb Brenča gadatirgus, kas katru gadu rudenī Bauskā noturēja savu agrāko vērienīgumu.

Bez gadatirgiem Bauskā visos laikos pastāvēja arī nedēļas tirgi. 19. gadsimtā apstiprinātajā Bauskas Tirgus nolikumā ir teikts, ka individuālās tirdzniecības vajadzībām Tirgus laukumā tirgošanās ir atļauta pirmdienās, otrdienās, ceturtdienās un piektdienās, izņemot svētku dienas. Vēlāk, pagājušā gadsimta 30. gados, tirgošanās dienas tika mainītas un tirgoties varēja pirmdienās, trešdienās un piektdienās līdz plkst. 13 vasaras sezonā (no 1. maija līdz 31. augustam) un līdz plkst. 14 pārējā laikā. Šeit var pieminēt, ka individuālā tirdzniecība gadatirgu laikā bija atļauta līdz pat saules rietam.

Katru gadu pēdējā janvāra trešdienā un ceturtdienā, kā arī pēdējā oktobra trešdienā, ceturtdienā un svētdienā Bauskā notika liellopu un zirgu tirgi.

Teritorijas sadalījums; izpriecas un «balagāni» – tagadējās Plūdoņa ielas pusē
Gadatirgu laikā un arī pārējo nedēļas tirgu dienās Bauskā ieradās apkārtnes zemnieki. Īpaši aktīvi tad rosījās preču uzpircēji jeb pārpircēji, lielākoties ebreji. Viņi lauksaimnieku produkciju vēlējās iegādāties vairumā un par mazāku cenu, lai pēc tam to pārdotu dārgāk gan savās bodēs tepat Bauskā, gan arī Jelgavā un Rīgā lielākos daudzumos. Kādā laikraksta «Bauskas Vēstnesis» numurā pirms Otrā pasaules kara ir lasāms, ka lauciniekiem bieži vien bija grūti iebraukt pilsētā, jo pievārtē uz visiem ceļiem tos sagaidījuši ebreju uzpircēji ar jautājumu lauzītā latviešu valodā: «Kas tev ekš vezumem?»

Tirgošanās no pajūgiem un uzslietajās būdās pārsvarā notika tajā Tirgus laukuma daļā, kas atradās tagadējās Rīgas ielas pusē. Savukārt tā laukuma daļa, kas piekļāvās tagadējai Plūdoņa ielai, gadatirgu laikā bija atvēlēta dažādām izpriecām – tur griezās karuseļi, atradās umurkumurs, bērnu iecienītās bonbonku, piparkūku un citu saldumu teltis. Tur notika arī tā sauktie balagāni jeb ceļojošās cirka un cita veida un satura izrādes.

Tagadējās Plūdoņa ielas Tirgus laukuma pusē bija pieļauta tirdzniecība tikai ar sīkprecēm, piemēram, ar olām, bet zivju tirdzniecība drīkstēja notikt tajā laukuma daļā, kas bija tuvāk Kalna ielai. Tādēļ šī vieta bija iesaukta par «zivju tirgu», līdzīgi kā tā tirgus daļa, kas piekļāvās Pasta ielai, 19. gadsimta beigās un 20. gs. sākumā tika dēvēta par «leišu tirgu», jo tur pārsvarā tirgojās no tuvējās Lietuvas pierobežas atbraukušie.

Gadatirgu laikā un arī parastajās tirgus dienās papildu peļņu guva iebraucamo sētu īpašnieki, jo laucinieki tur par nelielu samaksu varēja novietot savus pajūgus un zirgus. Šādas iebraucamās sētas bija ļoti daudzu Tirgus laukumam tuvāko ielu namu pagalmos. Tāda, piemēram, bija vācieša Drengera iebraucamā sēta (nama pagalmā, kas atrodas tagadējās Plūdoņa un Kalna ielas krustojumā), kā arī tai pretī esošā iebraucamā sēta tagadējā Plūdoņa ielā, kas piederēja kādam ebrejam, labības tirgotājam un kur mūsdienās atrodas velosipēdu remonta darbnīca.

Raksturīga gadatirgu sastāvdaļa bija liels alkohola patēriņš, kas deva solīdu peļņu pilsētas krodziniekiem. Rakstnieks Valdis savās ceļojuma piezīmēs par to raksta šādi: «(..) pārdotavas drūzmējas pārmaiņus ar dzertuvēm no vienas vietas ap visu Tirgus laukumu.»