Ukrainas tauta pārliecināta par uzvaru

Turpinoties Krievijas armijas iebrukumam Ukrainā, vairākas pilsētas sekmīgi atvaira okupantu uzbrukumus, citas diemžēl ir ieņemtas. Daļā pilsētu aktīva karadarbība nav notikusi, bet tās ir ciešā pretinieka militāro spēku ielenkumā. Viena no tām ir Aizkraukles draugu pilsēta Slavutiča. Atgriezta no ārpasaules – sagrauti tilti, apkārtnē uzturas okupācijas spēki, līdz ar to pilsēta cenšas noturēties pati. Veikalu plaukti ir tukši, pārtikas produktus iespēju robežās piegādā no lauku rajoniem. Intervija ar Slavutičas pilsētas mēru Juriju Fomičevu notika 4. martā, līdz ar to aprakstīti tajā brīdī aktuālie notikumi.

Latvija jūt līdzi Ukrainas tautai, domās esam kopā ar jums.
– Jūtam jūsu atbalstu. Katru dienu kāds zvana, raksta, jautā, kā mums iet, kas notiek, un tas arī mums ir ļoti svarīgi – sajust atbalstu. Mēs noturēsimies. Piekrītu tam, ka mēs ne tikai aizstāvam savu zemi, bet arī Baltijas valstis, Eiropu un pat pašu Krieviju. To, kas pašlaik notiek, nespējām iedomāties pat baigākajos sapņos. Daudzi jautā – kāpēc laikus neevakuēja sievietes un bērnus, kāpēc neaizbrauca tie, kas varēja aizbraukt? Mēs negaidījām, ka notiks kas tāds. Sliktākajā scenārijā pieļāvām, ka būs Doņeckas un Luhanskas apgabali, ka metru pēc metra centīsies atkarot šīs teritorijas. Bet, ka būs vispārējs iebrukums visā Ukrainā, tas mums joprojām ir šoks, un tas turpina palielināties to notikumu dēļ, kas pašlaik notiek valstī.

Joprojām ir cilvēki, kas atbalsta Krievijas iebrukumu.
– Cilvēku domāšanu šajā virzienā grūti mainīt, tajā skaitā tuvinieku. Manas sievas radi dzīvo Krievijā, un pat viņiem ir atšķirīgi uzskati, jo tur cilvēkiem stāsta pavisam ko citu. Viņi agrāk bijuši Slavutičā, Čerņigovā (Čerņihivā), sūtām viņiem bildes, kur redzams, kā šodien izskatās pilsētas. Jautājam, kāpēc joprojām viņos ir šaubas. Viņi teic, ka redz to citādi un ir grūti pieņemt realitāti. Totalitārisms, propaganda viņus ir dziļi ievilkusi. Tāpēc varu piekrist tam, ka glābjam arī Krieviju.

Kāda ir humānā situācija Slavutičā? Vai pietiek dzeramā ūdens, pārtikas, ir elektrība?
– Pirmajās dienās iedzīvotāji izpirka pārtiku, degvielu. Pašlaik situācija ir saspringta, bet stabila. Nav loģistikas ar ārējo pasauli. Pat smagi slimos nevaram izvest uz slimnīcām ārpus pilsētas. Nesaņemam ne pārtikas produktus, ne medikamentus. Pagaidām tiekam galā ar uzkrājumiem, kādi ir. Apkārtnē ir lauku saimniecības, ar kurām sadarbojamies. Katru dienu pilsētai piegādā pienu, to izdalām iedzīvotājiem. Saņemam arī graudus, kurus uz vietas maļam un cepam maizi. Tās, protams, nepietiek, jo jaudas nebija paredzētas tam, lai ar savu maizi nodrošinātu visu pilsētu. Visas ikdienai nepieciešamās sistēmas darbojas stabili – ar to nosacīti problēmu nav. Protams, ar katru dienu krājumi izsīkst, tajā skaitā degvielas. Ja netiks nodrošināta elektrība no tīkla, nāksies darbināt lokālos ģeneratorus, un ar to tuvākajā laikā var rasties problēmas. Ceram, ka izdosies saglabāt pašreizējo situāciju, bet gaidām, kad tiks nodrošināts «zaļais koridors». Apkārt mums ir krievu karaspēks, tas cīnās Čerņigovā. Tas ir briesmīgs karš – ar aviācijas bumbām, «grad» apšaudēm. Šajās dienās Čerņigovā iznīcināja skolu, uzspridzināja dzīvojamo māju. Pilnībā iznīcināts lielveikals, kas pieder lielākajam veikalu tīklam Eiropā un Ukrainā. Cietušas trīs slimnīcas un kardioloģijas centrs. Tam izsisti logi, jo daudzdzīvokļu mājai līdzās trāpīja vairākas raķetes. Pilnībā iznīcināta kinoteātra ēka, kas ir blakus pilsētas domei. Pēc vēl neapstiprinātiem datiem Čerņigovā gājuši bojā ap 30 iedzīvotāju. Vairāki ciemi apkārtnē ir teju nolīdzināti ar zemi – mājas iznīcinātas, cilvēkiem nav, kur dzīvot. Pilsētās Ukrainas kaujinieki izrāda spēcīgu pretestību. Bija gadījumi, kad krievu okupanti ienāca pilsētā, bet tagad tie atspiesti atpakaļ aiz pilsētas robežām. Čerņigovas apkārtne ir mīnēta, uzspridzināti vairāki tilti. Tāpēc arī nevar darboties loģistikas ķēdes ar Slavutiču, arī Kijevu.

Kara pirmajās dienās redzējām, ka uzbrucēji akcentu liek uz militārajiem objektiem un infrastruktūru, pēdējās dienās redzam uzbrukumus mierīgajiem iedzīvotājiem, civilajai infrastruktūrai. Mēs to visu redzam, un mūsu pilsētas izolācija ir psiholoģiski grūta. Čerņigovā dzīvo radinieki, starp viņiem ir kritušie, bet mēs šajā situācijā neko nevaram iesākt. Nevaram pieņemt viņus pie sevis, kaut arī Slavutičā no militārā viedokļa ir salīdzinoši mierīgi. Krievu armija bāzējas apkārtnes ciemos. Kaujas notiek nepārtraukti. Slavutiča ir 50 kilometru attālumā no Čerņigovas, nemitīgi dzirdam kauju troksni. Ik pa laikam iedarbojas sirēnas, cilvēki dodas uz patvertnēm. Mums nav īstu bumbu patvertņu, bunkuru, izmantojam māju pagrabus.

Vai daudzi Slavutičas iedzīvotāji devušies prom no pilsētas?
– Pirmajās kara dienās aizbrauca, bet izbraukšana bija riskanta, līdz ar to tā nebija masveida. 24. februārī uzbrukums sākās pilnā apmērā, tajā skaitā no Baltkrievijas puses. Mūs no Baltkrievijas robežas šķir vien 12 kilometri. Čerņigovā sprādzieni bija jau pirmajā kara dienā.