Zemniece: Saeimā un valdībā neizprot lauku dzīvi

Zemnieku saimniecība «Celmi» Bauskas novada Codes pagastā pēdējos trīs mēnešus visu saražoto pienu pārstrādā, jo pircēju interese ir palielinājusies. Pastāvīgo pārmaiņu un nenoteiktības dēļ uzņēmums pakāpeniski pāriet no piena lopkopības uz gaļas liellopu audzēšanu.

Pagaidām galvenā nozare «Celmos» joprojām ir piena lopkopība un pārstrāde. Darbības veida maiņa notiek lēnām sēklošanas ceļā. Nesen saimniecība nopirkusi 12 ‘Šarolē’ šķirnes teles.

Zemnieku saimniecība izveidota 1992. gadā. Šogad aprit 30. komersanta darbības gads. Jāpiebilst, ka īpašniece Inga Celma dzīvo Bauskā, katru dienu braucot uz darbu Codē.

Spiesta atlaist darbiniekus
Augstražīgas piena govis «Celmos» izaudzē paši, lopbarībai sagatavo sienu un skābsienu ruļļos, bet pārējo nepieciešamo – rapšu raušus un mikroelementus – iegādājas.

Ingas meitai Lindai un znotam Dzintaram arī ir gaļas un piena liellopu ganāmpulks turpat Codes pagastā. Viņi līdzīgi nodarbojas ar piena pārstrādi. Savukārt dēlam Guntim ir restorāns «Rezidence» Rundāles pils tuvumā, kurā realizē «Celmu» produkciju, organizējot degustācijas. Tūristu grupas uzņēmēja uzņem arī pie sevis saimniecībā. «Tā mēs visi – katrs atsevišķi neatkarīgs un patstāvīgs – esam cieši saistīti,» stāsta lauksaimniece.

Intuīcija uzņēmējai liek veidot otru rūpalu drošības dēļ. Valdība pēdējos divos gados darot visu, lai samazinātu ražošanu. Pirms «Covid» pandēmijas «Celmi» produkciju pārdeva ap 20 restorāniem. Kad sākās ierobežojumi, tie tika slēgti. I. Celma nopirka tirdzniecības furgonu un pieņēma darbā pārdevēju, lai dotos izbraukuma tirdzniecībā. Tad sekoja tās aizliegums un paralizēja Centrāltirgus darbību Rīgā. «Celmi» izslaukto nodeva lielajiem piena pārstrādātājiem.

Atgūstoties pēc ierobežojumu atcelšanas, Codes zemnieku saimniecība «Celmi» izbraukuma tirdzniecībā dodas tikai uz lieliem gadatirgiem, piemēram, Jāņos uz Jelgavu vai Rīgu. Uzņēmums savu produkciju katru dienu realizē Rīgas Centrāltirgū. Pircēji iegādāties preces attālināti un saņemt mājās, kā tas bija pirms pandēmijas, vairs nevar.

Labus strādniekus nācās atbrīvot, jo viņi nevarēja vecuma, veselības vai ģimenes apstākļu dēļ strādāt pilnu slodzi. Nodarbinot uz pusslodzi, nodokļu pārrēķinā par ceturksni komersantei nācās piemaksāt valstij 700 eiro. Cilvēkus vajadzēja atlaist. Laukos ir daudz vietējo, kas grib pelnīt iztiku un maksāt nodokļus valstij un pašvaldībai, bet ģimenes apstākļu vai veselības dēļ nevar strādāt pilnu slodzi.

«Mēs sākam strādāt pulksten sešos no rīta. Tā kā atrodamies ārpus apdzīvotās vietas centra, ziemā līdz mums jānāk pa tumsu, grūti atrast strādniekus. Lielu postu laukos nodara «zaļais pūķis». Nav neviena, kas atkarīgos piespiestu ārstēties. Code ir labā ģeogrāfiskā vietā ar teicamu sabiedrisko transportu, daudzi dodas peļņā uz pilsētām. Turpretim no citām apdzīvotām vietām novadā ar autobusu tik agri grūti atbraukt. Valdība teic, ka jāoptimizē resursi. Es nevaru pārdevējai likt slaukt govi vai vārīt sieru. Lēmēji nezina, kāda ir dzīve laukos. Visu laiku samazinu ražošanu nevis tāpēc, ka gribētu, bet tamdēļ, ka finansiāli tas kļūst neizdevīgi,» stāsta pieredzējusī uzņēmēja. Viņa pārorientējas uz gaļas liellopu audzēšanu, jo šajā jomā nevajag palīgu.