Sociālajā portālā «facebook.com» baušķeniece Valda Ozola 24. februāra rītā ierakstīja: «Šorīt plkst. 4 sākās karš.» Tiem, kas lasījuši padomju laika grāmatas par Otro pasaules karu, uzreiz radās savas asociācijas. Aicinājām Krievijas iebrukumu Ukrainā komentēt baušķenieku Juri Dalbiņu -virsnieku un bijušo Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri.
Juris Dalbiņš atzīst, ka Latvijas valdība un bruņotie spēki pašlaik rīkojas pareizi. «No Latvijas armijas puses sniedzam pieejamo militāri tehnisko palīdzību – bruņojumu un medicīnisko palīdzību Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Piegādājam arī pretgaisa aizsardzības sistēmas. No masu informācijas līdzekļu uzraudzības ir reakcija – rīkojums aizliegt Krievijas kanālu retranslācijas, kas ir apdraudējums iekšējai drošībai informatīvajā telpā», tā J. Dalbiņš.
Viņš pozitīvi vērtē iekšlietu ministres Marijas Golubevas uzstādījumu par nepieciešamību organizēt civilās aizsardzības mācības. «Tas ir būtiski sabiedrības drošības nodrošināšanai. Katrai pašvaldībai vajag attiecīgo jomu pārskatīt, izvērtēt, kur draudi var būt – gan informatīvajā vidē, gan energopiegādēs. Ne tikai pašvaldībai, bet arī valsts līmenī nepieciešams reaģēt un sniegt informāciju valsts pilsoņiem, lai, ja nu kas notiek, mazinātu kaitīgo ietekmi uz mūsu dzīvi,» pauž virsnieks.
Iespējamo Eiropas atbildi viņš prognozēt pagaidām nevar. «Eiropas valstis sola sankcijas, bet laika posmā no iebrukuma sākuma līdz šim brīdim sankciju ietekmi uz attiecīgo agresoru novērtēt nevaram. Tas, kas ir noticis, tas ir pārsteigums zināmā mērā, jo cilvēki nespēj noticēt tam, kas notiek 21. gadsimtā Eiropā, uz kurieni visi devās kā uz drošības ostu un labklājības šūpuli. Šis mīts un sapnis ir sagruvis, un, kas to ir sagrāvis, mums ir zināms. Ukrainai, Eiropai un NATO vajag pamosties pilnībā, reālo situāciju saprast un rīkoties ar resursiem, kas ir pieejami. Ir skaidrs, ka pie šādas spēles, ko spēlē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, noteikumi viņam neeksistē. Pat militārā palīdzība var izraisīt visaptverošu karu, bet ir jādomā, kā palīdzēt,» pauž J. Dalbiņš. Viņš norāda, ka Ukraina cīnās par mums visiem, tāpēc arī Latvijai ir pienākums viņiem palīdzēt, reizē izdarot visā pasaulē spiedienu uz Krievijas elites pārstāvjiem. «Krievijas elite bauda demokrātiskās Eiropas labumus, izglītību un citas lietas. Ja neizdarīsim uz viņiem spiedienu, tad nekas nevar mainīties Krievijas attieksmē,» vērtē J. Dalbiņš.
Viņš uzsver, ka Ukrainas armija aizstāves savu valsti līdz pēdējam, – domas par to, ka varētu padoties, tur noteikti nav. Kaujas būs nežēlīgas abām pusēm. «Grūti saprast, kādi mērķi ir Krievijas prezidentam un viņa komandai, bet, redzot to, kā virza politiku, nevaram izslēgt agresiju pret Baltijas valstīm. Ja pieļauj situāciju, ja krīt Ukraina, un Baltkrievija jau ir kritusi, paskatāmies kartē – no Melnās līdz Baltijas jūrai tikai viens pārrāvums – Suvalku koridors, kas mūs savieno ar NATO bloka valsti. Tad nu domājiet paši!» noslēgumā saka J. Dalbiņš.
Atgādinām, ka J. Dalbiņš vadīja bruņotos spēkus līdz 1998. gadam, kad bija spiests atkāpties no komandiera amata pēc saņemtās kritikas par līdzdalību leģionāru piemiņas pasākumā 16. martā. Toreiz noteikti politiskie spēki saskatīja šādā pasākumā nacisma piemiņu. Diez, kā uz šī fona novērtēt Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā?
