Pacelties augstāk ar dziesmu

Lidija Goldberga Vecsaules pagastā atzīmējusi 80. dzimšanas dienu

Jubilāre jau vairāk nekā 50 gadus dzīvo Vecsaules pagastā, bet nākusi no Kurzemes – dzimusi Kandavā un uzaugusi Tukuma rajonā pie Kukšu muižas.

Kopš bērnu dienām lasa
Lidija bija sestais un jaunākais bērns vecākiem. Taču atmiņās nav laimīga pastarītes bērnība, ko lolotu lielā ģimene; savu mammu nav redzējusi un kopā ar māsām, brāļiem uzaugt arī nesanācis. Meiteni uzaudzinājusi tante, kuras paspārnē bija kopā ar brāli Visvaldi. Bērnības gadu laiks bijis visai sūrs, bez vecāku glāsta; vasarās dienas ritēja, ganot govis, bet mājās pārnākot, bija jāsaplūc un jākapā biešu lapas cūkām.

«Kad sastapos ar tautas dziesmu «Pie ābeles piestājos/Kā pie savas māmuliņas./Birst ābelei balti ziedi,/Birst man gaužas asariņas», vienmēr raudāju. Lai arī cik grūti toreiz bija, esmu pateicīga, ka tante mani pieņēma. Kur gan es būtu nonākusi, ja ne pie viņas?» pauž Lidija.
Jubilārei kopš mazām dienām paticis dziedāt, dziesma palīdzējusi dzīvot. Daudz dziedājusi, ganos ejot, un milzīgs akmens uz ganību lauka bija Lidijas pirmā skatuve. Par to atceras: «Kad saule jau gāja uz vakara pusi, uzkāpu uz akmens un izdziedāju savas dziesmas debesīm, cik vien skaļi spēju.»

Skolā Lidija ar prieku piedalījusies dziedāšanas un dejošanas nodarbībās. Kopš bērnu dienām mīlējusi lasīt grāmatas, daudz lasījusi. Reizēm par pusdienām iedoto naudiņu nopirkusi grāmatu. Ņēmusi tās arī no skolas bibliotēkas, kur reiz arī atteikts, jo meitenei neatlikšot laika mācībām. Tad pie sevis nodomājusi: «Nekas, dabūšu grāmatas no bibliotēkas, kur strādā mana lielā māsa.» Arīdzan mājās nebija dota brīvība lasīšanai tik, cik meitene būtu vēlējusies. Reizēm, gatavojot skolas uzdevumus, daiļliteratūras grāmata slēpta zem mācību grāmatas. Arī vakaros nācies lasīt paslepus, jo bija jātaupa apgaismojums.

Tuvākas attiecības Lidijai bijušas ar brāli Visvaldi, jo abi dzīvoja pie tantes. Arī māsa Velta bijusi netālu un daudz palīdzējusi, mazā māsa pie viņas bieži ciemojusies. Taču ar diviem no brāļiem tikpat kā nav bijuši kopā.

Kleita no pirmās algas
Kad pabeigusi pamatskolu, 16 gadu vecumā Lidija sākusi strādāt kolhoza govju fermā par slaucēju; lai gan maza, tomēr tur maksāta kaut kāda alga. «Gribējās savu naudiņu. Kad saņēmu pirmo algu, uzšuvu sev jaunu kleitu. Vienmēr esmu vēlējusies kaut ko vairāk, un es to varēju sasniegt tikai ar darbu. Gribēju izsisties uz augšu. Visa dzīve bijusi cīņa,» atklāj jubilāre.

Jaunībā ļoti paticis iet uz ballēm, kas tolaik bija populāras. Deju vakaros Lidija viena no pirmajām aicināta uz deju, bijusi liela piekrišana no puišiem. 20 gadu vecumā izgājusi pie vīra, pasaulē nāca bērni Ivars un Dace, bet cerēto drošību, pārticību un aizsegu laulība neatnesa. Ģimenei ar iztikšanu gāja grūti, gadījušās dienas, kad nebijis, ko ēst. Sarežģītā personīgā dzīve 1971. gadā atveda Lidiju uz Vecsauli, kas kļuva par dzīvesvietu uz mūžu, bet laulību tomēr neglāba.