FOTO: Amatierteātris «Vecmuiža» Vecumniekos izrāda divas komēdijas

Vecumnieku tautas namā svētdien, 6. novembrī, vietējais amatierteātris «Vecmuiža» izrādīja divus jauniestudējumus – «Mans sapnis» un «Dārgumi». Komēdiju autore ir trupas režisore Vēsma Petruševica.

V. Petruševica «Bauskas Dzīvei» pauda, ka abi viencēlieni tapuši pandēmijas laikā. Luga «Mans sapnis» gan gluži par pirmizrādi nav dēvējama, jo spēlēta Vecumniekos, Stelpē un kaimiņos – Aizkraukles novada Ērberģē. Tiesa, komēdija papildināta ar dažiem tēliem un epizodēm, un šādā izpildījumā publikas vērtējumam nodota pirmoreiz. Skatuves darbs «Dārgumi» gan iestudēts nesen, lai gan uzrakstīts pirms pāris gadiem un pieskaņots tolaik noteiktajiem epidemioloģiskajiem ierobežojumiem.

Amatierteātrī «Vecmuiža» darbojas 13 – 14 aktieri, bet pamatkodolu veido seši septiņi kolektīva dalībnieki. Pašlaik trupa apgūst nākamo lugu un mēģinājumos pieslīpē komēdiju «Mans sapnis», ko izrādīs Bauskas novada amatierteātru skatē 27. novembrī uz Vecumnieku tautas nama skatuves.

Viencēliens «Mans sapnis» ļauj nokļūt 50 gadu senā pagātnē, 1974. gadā, un stāsta par kolhoza laikiem, partijas lomu automašīnas iegādē un «priekšzīmīgāko» kolhoznieku vēlmēm. Luga dažādu paaudžu skatītājiem ar šodienas acīm ļauj palūkoties uz cilvēku vērtībām un savstarpējām attiecībām. «Visos laikos katram bijis kāds sapnis, un toreiz, stagnācijas gados un izteikta deficīta apstākļos, ne viens vien loloja cerību tikt pie sava auto. Tā nu izdomāju sižetu un, šķetinot iztēles pavedienu, tapa stāsts par to, kā cilvēki pierakstās rindā pēc mašīnas,» atklāj autore. Idejas rosinātājs bijis Vecumnieku tirgus pārvaldnieks Ingus Liepa, kurš reiz aicinājis teātra spēlētājus ar kādu tematisku priekšnesumu kuplināt retro tehnikas un antīko lietu tirgus programmu, tāpēc radusies iecere uzvedumu veidot retro stilā – par laiku, kāds piedzīvots, un lietām, pēc kā cilvēki tiekušies.

Komēdijā «Dārgumi» darbība risinās mūsdienās. Izspēlētais sižets mudina aizdomāties par sabiedrības lētticību, dzenoties pēc austrumnieku mākslām un ieradumiem, kas bieži vien traucē pamanīt «dārgumus» sev apkārt. Ne dziednieciskie akmeņi, ne brīnumus sološie uzlējumi nepalīdzēs izprast pasauli un lietu kārtību, ja katrs pats vispirms neradīs harmoniju ar sevi.

Pēc viencēlienu noskatīšanās publika aktierus sveica ar aplausiem un ziediem. Kāds zālē sēdošais pasmējās, ka «īstie partijnieki» lugas «Mans sapnis» beigās neesot aplaudējuši, jo viņiem kariķētie bijuši zelta laiki. Vairāki uzrunātie «Bauskas Dzīvei» atzina, ka patikusi autores un režisores prasme ar humoru atskatīties uz piedzīvoto laikposmu, vēstījumu bijis viegli uztver, izspēlētās ainas atsaukušas atmiņā gan pašu pieredzēto, gan nostāstos dzirdēto. Pensionāre Dzintra Artemjeva atzina, ka baudījusi īstu atpūtas vakaru. «Dzīvē tieši tā arī bija, kā komēdijā «Mans sapnis». 70. gadu vidū, strādājot Vecumnieku sovhozā, abi ar vīru stāvējām rindā pēc zaporožeca, jo tas bija lētāks. Beigās gan dabūjām glaunāku auto – moskviču. Atceros, bijām ekskursijā, kad arodbiedrības priekšsēdētāja paziņoja, ka pienākusi mūsu rinda. Toreiz vēl vajadzēja aizņemties naudiņu, lai sanāktu moskvičam,» atmiņās dalās skatītāja.

Apmeklējot izrādes, ikviens varēja dot savu artavu Ukrainas atbalstam. «Parasti nevācam ziedojumus, taču šoreiz šo nosacījumu pārkāpām. Nepirksim ne desas, ne konfektes, bet iegūtos līdzekļus novirzīsim karā cietušās ukraiņu tautas atbalstam,» atklāja režisore, «kad neilgi pēc 24. februāra rādījām teātri, jutāmies kā nodevēji, spēlējot komēdiju laikā, kad Ukrainā sācies karš. Tagad uz skatuves kāpjam, lai varonīgajiem ukraiņiem palīdzētu.»

+ 34