www.bauskasdzive.lv
Labota pēdējā rindkopa.
Piektdienas, 24. maija, vakarā kuplā apmeklētāju pulkā un ar krāšņu uguņošanu svētku noslēgumā tika atzīmēts Rundāles pils 288. gads, kopš likts tās pamatakmens. Šogad nozīmīga ir vēl viena ievērojama gadskārta – hercoga Pētera Bīrona 300. dzimšanas diena. Par godu tai Rundāles pils muzejs ziemā rīkoja konferenci «Kurzemes-Zemgales hercogs Pēteris un viņa laiks». Pēdējo Kurzemes-Zemgales hercogu atcerēsies un pieminēs arī Dārza svētkos Pēterdienā.
Teksts – Ruta Keiša
No fragmentiem baznīcu bēniņos līdz greznajām lustrām pils zālēs
Īpašs veltījums svētkiem ir jauns zinātnisks izdevums – grāmata «Gaismas ķērājas» –, kas stāsta par Rundāles pils muzeja kolekcijā esošajām vēsturiskajām stikla lustrām. Grāmatas autore ir Kristīne Budže, dizainu izstrādājis un maketu veidojis Aleksejs Muraško; izdevuma zinātniskie recenzenti ir Mg. art. Dainis Bruģis un Dr. art. Alante Valtaite-Gagača.
Lustras, īpaši vēsturiskās stikla lustras, ir specifiska un maz izzināta tēma, kurai pievērsušies vien daži mākslas vēsturnieki ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Ierosmi Kristīnes Budžes pētījumam deva Rundāles pils muzeja restauratores vecmeistares Maijas Banķieres vairākus gadu desmitus ilgais darbs, kurā bija iesaistīts plašs kolēģu loks – pētnieki, restauratori, krājuma speciālisti. Darbs sākās pagājušā gadsimta 70. gados, kad muzeja darbinieki pētnieciskās ekspedīcijās Latvijas baznīcās uzgāja bojātas stikla lustras vai to fragmentus – gabaliņus no kādreizējām gaismas nesējām – atsevišķus zarus, piekarus vai citas detaļas. Pamazām skaistie baroka un klasicisma gaismekļi tika restaurēti, un 2018. gadā pils interjerā izvietoja pēdējo atjaunoto lustru. Restauratorei bija iecere sarakstīt grāmatu par uzkrāto materiālu; pirms viņas došanās pensijā šo sapni pēc Rundāles pils muzeja direktores Lauras Lūses uzaicinājuma apņēmās īstenot Kristīne Budže, tolaik muzeja darbiniece. Pētījumos iegūtā un atlasītā informācija nu apkopota greznā, filigrāni nostrādātā izdevumā.
Daļa no Eiropas un kontekstā ar tās mākslas tendencēm
Pirms lielajām svinībām pilī notika preses konference. Ievadā direktore Laura Lūse uzsvēra autoru un visu šajā darbā iesaistīto speciālistu, kā arī Jelgavas tipogrāfijas veikumu, lai grāmata dienasgaismu ieraudzītu tieši 24. maijā. L. Lūse atzina: «Uzteicama ir Kristīnes Budžes ieinteresētība un apņemšanās darbu pabeigt, neraugoties uz darbavietas maiņu un aizņemtību citā amatā. Interesanti bija pirmo reizi sadarboties ar jauno mākslinieku Alekseju Muraško, kurš ar uzviju attaisnojis uz viņu liktās cerības un paveicis gandrīz neiespējamo, savās fotogrāfijās «sagūstot» stikla lustru netveramo būtību un atainojot to grāmatā, kurā spoži uzmirdz katra lappuse.»
Lustru pētniece Kristīne Budže klātesošos iepazīstināja ar izdevuma tapšanas gaitu un grāmatas koncepciju. Autore pastāstīja: «Lustru kolekcija kā muzeja vērtība savulaik izveidojās jau ekspedīciju laikā. Mēs uzmanības centrā paturējām kolekcijas vērtīgākos paraugus. Starp tiem ir vienīgās līdz mūsdienām saglabājušās 18. gadsimta stikla zaru lustras, kas lietotas Latvijas teritorijā. Mūsu stāsts ir par 12 lustrām no deviņām Latvijas baznīcām. Grāmatā ir bagātīgs faktu materiāls, kas dod lasītājam ieskatu arī Eiropas stikla lustru vēsturē, turklāt mākslinieciskās fotogrāfijas un kvalitatīvā druka sniedz unikālu iespēju lustras aplūkot tuvplānā.»
Informatīvais pamats, protams, bijis M. Banķieres uzkrātais faktu materiāls. Grāmatas manuskripts tapa aptuveni piecu gadu laikā, kas šādam izdevumam ir diezgan pieņemami. Daudz ilgāks bija restaurācijas process, kas saistīts ar pils atjaunošanas gaitu un pakāpenisku lustru izvietošanu interjerā.
Kristīne Budže akcentēja: «Vēlos pievērst uzmanību tam, ka lustras, kas lietotas Latvijā, pieder pie Eiropas dekoratīvās mākslas un norāda, ka esam bijuši daļa no Eiropas un dzīvojām kontekstā ar tās mākslas tendencēm un tirdzniecības sakariem.»
Tā kā lustru vai to fragmentu atrašanās un atrašanas vieta bija baznīcas, autore ieskatījusies arī attiecīgo baznīcu vēsturē, lai saprastu, kā tās pie mums varēja nonākt, taču līdz galam to izzināt viņai nav izdevies: «Pastāv minējumi, ka tās iepirka Eiropā vai saņēma no muižniecības kā dāvinājumu… Eiropā šāds process bija. Mainoties arhitektūras modei un notiekot pārbūvēm, vecās lustras bieži ziedoja tuvējai baznīcai. Vēl grāmatā ir informācija par to, kura draudze nodevusi lustru muzejam; dažkārt tās bija arī ciema padomes.»
Stikla lustru ir ļoti grūti fotografēt
Aleksejs Muraško par uzaicinājumu strādāt ar «Gaismas ķērājām» domā, ka viņa raksturs un pieeja darbam diezgan labi atbilst grāmatas būtībai, kur svarīga ikviena visniecīgākā detaļa un nepieciešamība koncentrēties uz lietām mikrolīmenī. A. Muraško stāsta: «Mans prieks un izaicinājums bija ne tikai grāmatas maketēšana. Jau sākumā radās ļoti daudz jautājumu: kāds ir lustras sākotnējais izskats, kādas ir gaismas un krāsu rotaļas, kas atspoguļojas piekariņos, un kā mainījušās stikla krāsu nianses laika gaitā? Maija Banķiere to visu bija izpētījusi līdz sīkumiem, bet kā to kopā ar Kristīnes sniegto informāciju pārnest grāmatā? Tāpēc nolēmu pats objektus arī fotografēt visās iespējamās formās. Tas bija īsts «gaismas ķērāja» darbs. Īpatnība tā, ka, pieskaroties lustrai, to pārvietojot, piekariņi atrodas nepārtrauktā kustībā un vibrācijā. Vajag nogaidīt miera stāvokli un atrast pareizo gaismas fokusu. Fotografēšana bija īsts pārbaudījums arī muzeja darbiniekiem.
Grāmatā lustras redzamas kopskatā no attāluma un pēc tam attēls uz melna fona, kas lieliski atklāj lustras siluetu. Tad atgriežamies pie idealizētas formas – ideālas gaismas apstākļos. Šādā veidā strādājām ar visām 12 lustrām. Nianses mikrolīmenī labi atklājas Rožu istabas lustrā; attēlā redzams, ka tās augša pie pamatnes ir neitrāla, bet apakšējā daļa ir violetāka. Ar neapbruņotu aci to nevar pamanīt, taču fotokamera to dara lieliski… Stikla lustru ir ļoti grūti fotografēt, pacietīgi jāmeklē un jāatrod fotogēniskākais rakurss. Ceru, ka tas ir izdevies un lasītājiem būs interesanti aplūkot šo vērtīgo zinātnisko izdevumu.»
No iznīcības izrautas vērtības
Pēc koncerta Baltajā zālē, kur muzicēja «Collegium Musicium Riga» (diriģents un blokflautists Eriks Bosgrāfs), viesi un grāmatas veidotāji pulcējās Zelta zālē, lai noklausītos muzeja direktores Lauras Lūses uzrunu un kļūtu par lieciniekiem svinīgajai grāmatas atvēršanai. Tajā 18. gadsimtam atbilstošā tērpā gida Olafa Soloveikas iedzīvinātais «gaismas ķērājs» atvēra simboliskas durvis ar mirdzošu lustras attēlu; notiekošais bija noslēpumains, nedaudz mistisks; uzvēdīja aizlaiku elpa, un no tās iznira… atvērta grāmata.
Muzeja direktore pateicās visiem, kuri piedalījās grāmatas tapšanā, autoriem un Jelgavas tipogrāfijas direktoram. Dainis Bruģis, izdevuma zinātniskais konsultants, uzsvēra izdevuma unikalitāti un vērtību Latvijas mākslas un kultūras vēsturē: «Tas ir pirmais zinātniskais pētījums latviešu valodā par stikla lustru vēsturi un tehnoloģiskajiem jautājumiem. Grāmatai ir arī ļoti emocionāla nozīme, jo tajā kopā savijas gan īpašais saturs, gan atskats uz laiku un muzeja cilvēkiem, kuri jau pirmajās ekspedīcijās burtiski izrāva šīs vērtības no iznīcības rīkles. Izdevums «Gaismas ķērājas» ir piemineklis visiem, kas bijuši saistīti ar saglabāšanas un restaurācijas darbu, bet galvenokārt tas ir piemineklis Maijai Banķierei.»
Iespējams, grāmatas nosaukumu varētu attiecināt uz visiem, kuri nenogurstoši tver trauslo mākslas vērtību gaismu, sargā to un nodod nākamajām paaudzēm. Paldies viņiem par to!
Grāmatu angļu valodā tulkojusi Vita Macate. No 25. maija interesenti grāmatu var iegādāties Rundāles pils muzeja kasē; tā izdota 700 eksemplāros. ◆
Paldies par rakstiņu un fotogrāfijām.Interesanti uzzināt ko jaunu par mazākzināmu tēmu.
Zatlers sarkanās biksēs.