Kristīne Sēnele
Laikraksta «Bauskas Dzīve» komanda ceturtdien, 20. martā, vēl pirms saullēkta ieradās Viļa Plūdoņa muzejā, lai kopā ar Ceraukstes kultūras nama folkloras kopu «Pāri laukam» modinātu Sauli un svinētu Lielo dienu.
Tiem, kas samulsa un jau meklē kalendāru, skaidrojam – Lielajā dienā svin pavasara saulgriežus, ne kristīgās Lieldienas, tās šogad būs aprīlī. Ceturtdien pulksten 11.01 bija ekvinokcija, kad Zemes ziemeļu puslodē sākas astronomiskais pavasaris. Saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām to svin kā Lielo dienu, kad diena kļūst garāka par nakti.
Pavasara sagaidītāji vēl pirms saullēkta, kas todien bija prognozēts pulksten 6.25, pulcējas netālu no «Lejenieku» varenā, bet laika zoba pabojātā ozola. Viena no Lielās dienas svinētājām bija baušķeniece Mārīte Agruma. Viņa šo rituālu piedzīvoja pirmo reizi, taču iepriekš piedalījusies garākās dienas sagaidīšanā pilskalnā. Izrādās, šī ir Mārītes bērnības puse, tepat netālu bijušas klasesbiedra mājas. Viņa tik ļoti gribēja redzēt, kā sagaida pavasara saulgriežus, ka šķērslis nebija pat pašai sava braucamā neesamība – pieteikusies līdzbraucējos.
Vietējo putnu kori, kurā skaļākos solodziedājumus izpildīja dzērves, drīz vien pārspēja «Laukam pāri» folkloristu balsis. Dziesmām skanot, sanākušie devās pie Mēmeles – tuvāk Saulei. Senči ticēja, ka ūdenim šajā dienā ir maģisks spēks. Upe patiešām dziesmām ļāva ieskanēties īpaši, dāvājot jaudīgu un skaistu atbalsi.
Pulksten 6.26 bija skaidrs, ka saule vismaz rīta cēlienā nolēmusi palikt aiz mākoņiem. Tas gan netraucēja svinētājiem tā pa īstam pamosties, nomazgājot seju tuvējā strautā. Ticējumi vēsta, ka tas nodrošina skaistumu visam atlikušajam gadam.
Pēc ūdens procedūrām svinētāji atgriezās «Lejenieku» sētā, kur viņus sagaidīja pūpolpušķiem rotātas šūpoles. Redzēs, vai pēc šūpošanās Lielajā dienā odienes turēs savus asinskāros snuķus pa gabalu, jo Lieldienās piekoptā tradīcija ne vienmēr nesusi vēlamo rezultātu.
Neatņemama Lielās dienas sastāvdaļa ir krāsotas olas, kas simbolizē atdzimšanu, jaunu dzīvību, pilnību un sauli, un dažādas izdarības ar tām. Kopas «Laukam pāri» un Viļa Plūdoņa muzeja vadītājai Elīnai Kūlai-Bražei sīpolmizās bija sanākušas tiešām košas olas, kurās dzeltenīgie augu musturi mijās ar piesātinātiem sarkanbrūnā toņiem.
Savukārt Grenctāles kultūras nama vadītāja Jurgita Červinska olas bija krāsojusi tējā. Ja arī krāsas ziņā tās bija piezemētākas, tomēr izturība knaulēšanās procesā izrādījās teicama. Starp citu, vispirms esot jāsitas ar olu tievajiem un tikai pēc tam ar resnajiem galiem. Uzvarētājs drīkst savākt visas sasistās olu kauju pretinieces.
Vēl pirms sišanās olām bija jāsacenšas ripošanā. Pirmie ar mainīgiem rezultātiem olas ripināja svētku organizatori. Taču jau iesildītajā renē labus attālumus izdevās sasniegt viesu ripinātajām olām. «Lejenieku» Lielajā dienā sacentās, kurš aizripinās tālāk, bet citkārt olas ripina, lai tās pieskartos citām jau izripinātajām, kas deva tiesības savākt gan savu, gan sāncenša olu.
Sanākušie neiebilda arī pret pūpolzaru pērienu, jo kurš gan negrib «veselību iekšā un slimību ārā»! Šogad Lielajā dienā pūpoli ir krāšņuma apogejā – kupli, pūkaini, sudrabaini. Uz Lieldienām, līdz kurām vēl jāgaida mēnesis, tie diezin vai būs labā formā. Ticējums vēsta – ja pa pūpolam iecep Lielās dienas pīrāgos, tad tam, kurš pūpolu uzkož, ne no kā nebūs bail.
Pēc šūpošanās un ripināšanas «Lejenieku» mājas rentnieka galā varēja notiesāt godam nopelnīto olu. Ar labi daudz sāls, lai nav jādzīvo vienos melos! Sanākušie gan jokoja, ka mūsdienās bez saprātīgas melu devas izdzīvot ir grūti.
Lielās dienas sagaidīšanu rīkoja Viļa Plūdoņa muzejs sadarbībā ar Ceraukstes pagasta Tautas namu. Muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže pastāstīja, ka Lielā diena «Lejeniekos» sagaidīta kopš 2020. gada. Sauli vaigā pa šiem gadiem rīta agrumā izdevies redzēt pāris reizes. Tradīcija aizsākta kovidlaikā, kad ierobežojumu dēļ radusies ideja pavasari sagaidīt brīvā dabā un tā smelties enerģiju un možumu. Kopš tās reizes neviens gads nav izlaists.
Šādās jautrās un noderīgās izpriecās gribētos redzēt vairāk iesaistītu jauniešu.Jaunatne mums diezgan nesportiska,demogrāfiskā situācija briesmīga.Šūpojot olas un šūpojoties pašiem,mazgājoties strautā un ieperot vienam otru tur varētu kas labs sanākt priekš dzimstības.Bildēs tik viens vīrieša cilvēks redzams.Nu diezgan skumīgi tas viss tā…
Elfrīdiņ.Jauniešu maziesaiste ir šeit Bauskā.Lielā diena Olainē,Salaspilī un citās ģimeņu pilsētās bija oooh.
Elfrīdai un zaķim – pasākums notika ceturtdienā 6 no rīta. Tur jābūt nereālam tradīciju fanātam, lai celtos augšā piecos-pussešos, lai sešos būtu pasākumā un astoņos sēdētu skolas solā vai pie darba galda. Nerunājot jau nemaz par tiem, kas brauc uz Rīgu un sešos-pusseptiņos izbrauc uz darbu. Man patīk senlatviešu tradīcijas, bet, ja grib, lai pasākumus apmeklē vairāk cilvēku, tie ir jārīko citā laikā.
Nu jā,nu jā tā varbūt arī būs tiesa.Tikai kā senāk viena pazīstama daktere teica,tad paskaitīt mēnešus pēc Jāņiem,ražas svētkiem un pārējajām ekvinokcijām dzimstība vienmēr uzskrēja uz augšu.
<0-0:šeit no rīta,citur visu dienu.Pretēji jūsu pārliecībai Bauska nav visuma centrs.
Štrunts par lielās dienas svinēšanu sešos no rīta, bet Bauskā 4.jūlijā notiks kantrī festivals, lai gan likums šajā dienā aizliedz rīkot publiskus pasākumus, ja vien tie nav piemiņas pasākumi.
Latvijā 4. jūlijs nav noteikts kā aizliegts datums publiskiem pasākumiem. Taču jāņem vērā,
4. jūlijs Latvijā ir oficiāla piemiņas diena – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena, kas iekļauta likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”. Šī diena piemin traģiskos notikumus, kas 1941. gadā sākās Rīgā ar Sinagogas dedzināšanu un vairākiem tūkstošiem ebreju slepkavību nacistu okupācijas laikā.
Tādēļ valsts un pašvaldību līmenī šajā dienā tradicionāli atturas no izklaidējošiem un skaļiem pasākumiem, kā arī izsaka aicinājumu rīkoties ar cieņu pret piemiņu.
Nav likumā noteikta aizlieguma rīkot pasākumus 4. jūlijā, taču, ja pasākums ir skaļš, izklaidējošs vai komerciāls, tas var tikt uzskatīts par neētisku vai nepiemērotu kontekstā ar piemiņas dienu.
Pašvaldības vai pasākumu organizatori dažkārt izvēlas šo datumu izlaist vai mainīt, lai izvairītos no reputācijas riskiem vai sabiedrības nosodījuma.
4.pants. Publisku pasākumu rīkošana piemiņas dienās
(1) Valsts un pašvaldību iestādes publiskus pasākumus nerīko, un pašvaldība neizsniedz atļauju šādu pasākumu rīkošanai piemiņas dienās, kas noteiktas 25.martā, 8.maijā, 14.jūnijā un 4.jūlijā.
(2) Šā panta pirmās daļas nosacījums neattiecas uz publiskiem pasākumiem, kuru veids un mērķis atbilst šo piemiņas dienu raksturam.
Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums
4 jūlijs ir Amerikas neatkarības diena!Mēs Amerikā to svinam ar pilnu krūti un ne tikai atļaujam,bet most mudinām šajā dienā priecāties arī citas tautas.Sevišķi apsveicami,ka saistāt šo dienu ar kantrīmūziku,kura ir viena braša amerikāņu mūzika,un ir gaužām derīga citām mazākām un vājākām tautām kuras radušas klausīties visādus gaudulīgus meldiņus,tā ka -Come party with us!
BauskasDzīvei ir pienākums moderēt komentārus, līdz ar to arī lasot tos. Vai laikraksts šo 4.jūlija jautājumu uzdos Bauskas novada domei, vai tas būs jājautā konkrēti kādam kas tur par to visu atbild?
Tak viens no Bdzīves žurnalistiem ir country fans, skaidrs, ka BDzīve šo lietu nerisinās.
te, izskatās, tie būs tie tantuki, vēl no komumistu laikiem par kultūras darbiniecēm skaitoties. Nesaku, ka kādiem būtu obligāti jāsvin kalandārā kā svētku dienas atzīmētās Lielo piektdienu, Kluso sestdienu un Lieldienu svēdienu pēc kristīgās baznīcas kalendāra. Kam tas derdzas- nesviniet, bet, vai jāizdomā šiem baznīcas svētkiem pretmets, kāda tur Lielā diena konkrētā datumā, ja senie latvieši, pirms kristietības ieviešanas šeit tādu nepazina, kā arī nemācēja noteikt pareizu pavasara ekvinokcijas datumu. Cik latviešu folklorā lasīts, tad Lieldienas vienmēr šeit saistītas ar baznīcas svētkiem, jo tos neticīgos šeit nepazina, vismaz par tādiem baltvācu hronikās nerakstīja. Tā, kā šoreiz balstīties uz mūsu senčiem nevajadzētu un arī pavasara ekvinokcijas dienu par Lieldienu atvasinājumu ar visām tām baznīcas svētku raksturīgajām parazām un atribūtiku pārvērst nevajadzētu. Ja gribiet sviniet, iznāks vien Lieldienu farss un neviena valdība jums brīvu dienu nedos, ja nu vienīgi galīgā “taurē” esošie “progresīvie”. Tāpat, kā Jānu dienu nevienam par līgo svētkiem saukt nav aizliegts. Tādi laiki, tukšās galvās tās vērtības itin bieži mainās. Arī aiz bezdarbības, tas būtu jāzin.