Kristīne Sēnele
Ceturtdien, 20. jūlijā, 33 tūkstoši sudrabainu zandartiņu pāris centimetru garumā sāka savu patstāvīgo dzīvi Mūsas un Mēmeles ūdeņos. Zivju mazuļus Bauskas upēm jau vairākus gadus pēc kārtas sarūpē Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība.
Lai sīciņajām zivtiņām būtu lielākas izredzes izdzīvot, izlaišana tiek rūpīgi plānota. Kāda daļa mazuļu upēs nonāk pa tiešo no tilpnēm, kurās tās uz Bausku atvestas. Kamēr zivteles pa platu cauruli kā pa slīdkalniņu plūst Mēmelē, noskaidrojam, ka tās ir aptuveni pusotru mēnesi vecas. Atklājas vēl kāds tumšs zandartu dzīves noslēpumu – tās atklātos ūdeņos esot jāpalaiž līdz noteiktam vecumam, citādi, cieši kopā dzīvojot, tās pusdienās sāk tiesāt viena otru.
Savukārt daļu zandartiņu biedrības aktīvie biedri pašu sarūpētās laivās izkliedēti palaiž upē. Tas darāms ļoti ātri, lai mazajos traukos zivtiņas nesāktu slāpt.
Ceturtdien Mēmelē atbildīgais mazo zandartu palaišanas mirklis lielajā pasaulē bija uzticēts biedrības pārstāvjiem Tālim Dreijeram un Mārim Vaitekūnam. Zandartiem nu nāksies iepazīt īstu dzīvi, kur pašiem jācīnās par izdzīvošanu un ēdamo. Savukārt makšķerniekiem būs jāgaida vismaz trīs četri gadi līdz tos varēs paturēt lomā, jo tiem jāizaug vismaz 45 centimetrus gariem.
Arī iepriekšējos gados Mēmelē, Mūsā un Lielupes augštecē tikušas palaistas mazās plēsējzivis, galvenokārt līdaciņas, arī ālanti.
Kā stāsta Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības valdes priekšsēdētājs Valērijs Gabrāns, par vimbu makšķerēšanas licenču realizēšanā iegūtajiem līdzekļiem organizācija iespēju robežās rūpējas par zivju resursu atjaunošanu. «Ir divi paņēmieni, kā to izdarīt: var radīt apstākļus, kuros zivju dabiskais nārsts būtu produktīvāks, tas ir, upju tīrīšana un nārsta vietu atjaunošana, un var ielaist zivju mazuļus,» skaidro V. Gabrāns. Līdz šim Bauskas ūdeņos vairāk ielaistas tieši līdaciņas, jo makšķernieku spiediens uz šo zivju resursiem esot vislielākais. Taču Zivju fonda nolikums liedz trešo gadu pēc kārtas izlaist tās pašas sugas zivis, turklāt finansēta tiek tikai plēsējzivju resursu atjaunošana, jo tās kūtrāk sevi atražo.
V. Gabrāns atklāj, ka zandarti Latvijas zivjaudzētavās ir teju deficītprece, taču biedrībai izdevies tos sagādāt. Zivtiņas uz Bausku atceļoja no Ogres novada zivju audzētavas «Tome». No Zivju fonda tam piesaistīti gandrīz 10 tūkst. eiro finansējums, taču vienmēr arī biedrībai pašai jānodrošina līdzfinansējums.
V. Gabrāns stāsta, ka Lielupes baseins un pati Lielupe jau šobrīd ir zināma kā zandartu dzīves vieta, taču pamatā tā ir upes lejtece. Zandarts gan neesot ļoti izvēlīgs dzīvesvietas ziņā un mājo arī samērā seklos ezeros. Tas ļauj cerēt, ka arī mūsu ūdeņi tiem būs gana laba vieta, kur dzīvot, jo barības bāze ir pietiekoša. Zandarta maltītēm der tikai mazākas zivis, tas nevar kā līdaka notiesāt zivi turpat paša lielumā. «Sliktākajā gadījumā, ja zandartiņiem mūsu pusē nepatiks, tie dosies uz lejteci. Šīs zivis ir pietiekoši mobilas un migrē,» skaidro biedrības vadītājs.
Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība darbojas jau 65 gadus. Pašlaik tajā apvienojušies aptuveni 80 biedru.
Visu foto autors: Ivars Bogdanovs
Vispirms vajadzēja iztīrīt , izplēst meldrus kopā ar saknēm jo pļaušana nek9 nedod. Stipri šaubos ka tās zivteles izdzīvos ar minerālmēsliem pieķēzītā ūdenī.
sākām ar lašu mazuļiem, pa “starpai” tikām pie forelēm, alatām, ālantiem, līdz beidzot nonācām līdz zandartiem. Vien, šoreiz iztikām bez “dalītās” mazuļu laišanas ūdenstilpēs, kā bija jau ierasts, ka daļu mazuļu upē ielaiž “fanfarām skanot”, BDZ fotogrāfam knipsējot, bet atlikušo daļu mazuļu laišanu upē BMMB vienmēr turēja slepenībā, paši vien zinot kāpēc…. Šoreiz arī iztika bez starpnieka- viesu mājas īpašnieka vai kāda cita komersanta palīdzības zivtiņu iegādē. Kas bijis- bijis, vien ar tiem zandartēniem, redzot mūsu upju stāvokli visticamāk būs tāpat kā ar augstāk minēto sugu introdukciju- čiks vien sanāca- ne pusaugu, ne “ņemamās” neviens mūspusē no uzskaitītajām nav redzējis. Arī par nārsta vietu ierīkošanu “attīrīto” notekūdeņu ieplūdes vietās upēs ir kas sakāms- nu nav to mazo vimbulēnu tur un nav vispār viņu šeit, vismaz tādā daudzumā, kādā mazās vimbiņas varēja šeit redzēt gadus 25- 30 atpakaļ. Ir vien jāpieņem patiesība, ka vimbas šeit atražotas netiek un bez Latvenergo ikgadējas miljoniem lielās vimbu mazuļu pavairošanas programmas mēs šeit jau sen būtu “tūtā”
vismaz varēji atskatīties uz neseno pagātni- Mūsa starp gājēju un šosejas tiltu ir jau ar ekskavatora palīdzību tīrīta divreiz un ar “visām saknēm”, tikai kādu to pirms truksora mēs redzējām šovasar, pavisam neilgā laika posmā pēc pēdējās bagarēšanas? Piedevām, upe nav kanāls vai notekgrāvis, bez meldriem, lēpēm un citām ūdenszālēm, noderīgām zivīm un ūdensdzīvniekiem. Tas pats zandarts nekad posmā pretim stadionam nedzīvos, šī zivs mīl dziļos ūdeņus, tiesa, iznāk arī seklumā, ja tur ir ēdiens, bet tā nav zandarta ierastā dzīvesvieta. Ja nu vien kāda puskoka lēcēja ihtiologa prātiņā….
Labākajā gadījuma nomigrēs uz Lielupes bedrēm Kalnciemā. Mūsas augštecē zandartam nav dzīvotņu un nārsta vietu, ir tikai lēni aizaugošs grāvis bez straumes.
Интеллект и технологии: Наш будущий видение
Vislabāk ir neko nedarīt, kā ir tā lai ir – lai dzīvo tie kas izdzīvo, lai upes aizaug – nav ko pļaut un tīrīt, ..un vispār ejam gulēt!
senatnē Dievi vienu tādu darboni jau bija sodījuši- tam nemitīgi vajadzēja uz kalna virsotni velt akmeni, kurš vienmēr virsotni sasniedzis vēlās atpakaļ. Vai ar mūsu darboņiem nav tā pat, veļ un veļ, saņem zināmu summiņu, “akmens” atgriezies iepriekšējā stāvoklī un “atkal sākas viss no gala”. Varbūt, vismaz apskatieties, ko un kā darīt, nevis sajutuši naudas smaržu tik “veliet un veliet”
kad Gabrāns &Co izstrādāja jaunos licencētās makšķerēšanas noteikumu vimbu sezonai ar vairākkārtēju cenas palielināšanu licences iegādei, tad minētā kunga atbilde uz jautājumu, kā tiks izlietota no makšķerniekiem iekasētā nauda, atbilde bija: “Tā tiks izmantota arī stāvvietu iekārtošanai copmaņu automašīnām populārākajās copes vietās. Stāvvietas automašīnām, tā protams fantastika, bet, redzams, populārajās vietās vairs nav iespējama ne krūmu izgriešana, ne arī atkritumu maisu izvietošana, kas bija iespējama pirmajos gados pēc drastiskā cenas pieauguma licencēm. Bet, vai to naudiņu, vai vismaz daļu no tās pašlaik labāk nevarēju izlietot tādai “ekstrai”, kā pat metru plata celiņa izveidošanai no šosejas uz upi, teiksim ik pēc kilometra, jo redzot patreizējos upes krastu apbūves tempus, jau pēc pāris gadiem uz “iecienītākajām” vietām varēs kātot kilometriem pa neizbrienamiem brikšņiem, vai arī arvien vairāk licences paliks neizpirktas.
Ko tu te čīksti par licenču dārdzību. Tavai zināšanai par tiem 50 eirikiem bija iespējams (likumīgi) pa sezonu noķert 232 zivis. Tā kā izrēķini cik tev viena zivs izmaksāja (22 centi)…. Tā kā nečīksti, tā jau leiputrijā dzīvo , galvenais neko nedarīt, tikai čīkstēt un citus nolikt……….
tajos, “sensenajos” laikos, kad ieviesa jaunās cenas par licencēm, 50 eiro bija pavisam cita vērtība un makšķernieki, lai to licencīti iegūtu par tiem 50 eiro, visu nakti stāvēja rindā. Arī tagad, tās- par 50 eiro tiek vien BMMB biedriem. Kā arī paprasi, vai visi “licencētie” tās 232 zivis sezonā ir noķēruši, ja tā būtu, tad diez vai 30 eiro dārgākās paliktu pāri?