Kristīne Sēnele
Bārbaņi, pelnu āži, miežvilki, vecīši un citi masku tēli no visas Latvijas nedēļas nogalē pulcējās Bauskas novadā uz XXVI Starptautisko masku tradīciju festivālu.
Novadnieki 14.–16. februārī varēja uzzināt, kā top tradicionālās maskas, piedalīties gājienos, dažādās izdarībās un, protams, iegūt labi daudz senču garu svētības šim gadam.
Festivālu piektdienas vakarpusē ar aizraujošu stāstījumu, paraugdemonstrējumiem un meistarklasi atklāja Bārbeles folkloras kopas «Tīrums» vadītāja un maskošanās tradīciju entuziaste Irita Vimba.
Latvijas Folkloras biedrības priekšsēdētājs un festivāla vadītājs Andris Kapusts ieskandināja pasākumu ar dobjiem raga pūtieniem un pastāstīja, ka maskas nāk no citas pasaules. Tās darināmas tikai no tā, kas dzīvi šajā saulē jau beidzis, lai sāktu jaunu cēlienu masku pasaulē. Vislabākais laiks, kad sagādāt maskām izejmateriālus, ir lielā pavasara tīrīšana. Masku darināšanai noderēs kā vecā ausaine, tā pāri pazaudējušais dūrainis.
«Bauskas Dzīvei» A. Kapusts vēlāk sarunā atklāja, ka maskotie tēli vienmēr nākuši ar labu nodomu. Ticēts pat, ja Ziemassvētkos izdejo ar nāvi, tad līdz nākamajiem svētkiem droši, ka nenomirsi. Galvenokārt maskotie tēli nesa auglību, tās visplašākajā nozīmē – gan ģimenes pieaugumu, gan labu ražu, gan veiksmi darbos. Otrkārt, tās pasargāja no ļaunā un nelaimēm. Piemēram, lācis izrūcināja visus kaktus, lai aizdzītu likstas. Tam bija paredzēti arī daudzu masku neatņemamie atribūti – zvani.
Mūsu senči maskojās, jo tā darīja viņu priekšteči. Tajos laikos saglabāt un turpināt tradīciju bija ļoti svarīgi, savā ziņā tajā cilvēki saskatīja pat pastāvēšanas jēgu. Mazi bērni redzēja, kā to dara vecāki. Prata maskas izgatavot, zināja, kas darāms gājienos.
Mēdz teikt, ka maskās iet no Mārtiņiem līdz Meteņiem, taču, kā norādīja A. Kapusts, senos laikos maskās gāja arī talkās un visos ģimeņu godos. Tātad praktiski visos svētkos, jo tas nodrošināja senču garu klātbūtni. Tāda masveidīgāka maskošanās sākās līdz ar veļu laiku. Tad sētas apmeklēja vecīši, Mārtiņbērni, Katrīnas. Pēc tam bija Ziemassvētku čigānu, miežvilku un citu tēlu laiks. Meteņos, savukārt, sētās ieradās nerātnie budēļi un ķekatas. A. Kapusts atklāja, ka kopumā Latvijā esot ap 70 dažādu masku grupu nosaukumu. Masku tradīcijas atšķīrušās pa novadiem. Ja Vidzemē rudenī vairāk bija izplatīti vecīši, tad pavasarī Zemgalē un Kurzemē – budēļi. Ziemassvētkos miežvilki apstaigāja Ventspils, Kuldīgas puses lauku sētas, bet Latgalē jautras izdarības bija čigānu, galenku, kaitu un vēl citu tēlu pārziņā. Festivāla laikā Bauskas novadā viesojās 23 masku grupas.
Pirms izstāstīt un parādīt masku stāstu no tumšākā veļu laika līdz pat pavasara ieskaņai, Irita Vimba uzsvēra, ka masku tradīcijā būtiski ir nomaskēties tā, lai tevi nepazīst. Jāpadomā ir par visu: no matu galiem līdz pat papēžiem. Seja noteikti nedrīkst palikt atpazīstama, tā vai nu jāaizklāj ar masku no auduma, tāss, papīra vai vismaz jānokrāso ar ogli.
I. Vimba arī atgādināja, ka maskošanās sendienās bijusi pieaugušo nodarbe, jo tā tika lūgti senči un viņu gari palīgā, lai gada garumā viss izdotos. Tāpēc maskas nebūt nav kaut kādi piemīlīgi zvēriņi, tās daudzkārt ir simboliskas un pat biedējošas. Turklāt, maskas darinot, mūsu priekšteči darbinājuši iztēli un izmantojuši dažādas līdzības, nemaz necenšoties burtiski atdarināt konkrēto tēlu. Teiksim, labi zināmajai dzērvei galvu veidoja, uz slotas kāta uzmaucot zābaku, suni atveidoja pie lakata ausu vietā piešujot dūraiņus.
Pa vienam vien skatītāji tika aicināti zāles priekšā pārtapt te par dzērvi, kazu, te čigānieti un pat nāvi. Interesants ir mazā vīriņa tēls, kuram ar apģērbu tiek nojauktas normālās proporcijas. Žaketi ģērbj ap vidukli, bet galvu un rumpi pārklāj ar audumu, izveidojot lielu galvu. Mazā vīriņa neatņemama līdzgaitniece ir garā sieva. To veido, uz kāta uzliekot maskas galvu, bet visu ķermeni nosedzot ar lakatiem un brunčiem.
Vēl viena svarīga nianse, par kuru atgādināja I. Vimba, maskās apģērba gabalus griež uz otru pusi. Tēliem nav jābūt perfektā ietērpā un nav jāizskatās skaisti.
Ieskatu masku pasaulē noslēdza Zemgalei tik raksturīgie budēļi un ķekatas. Budēli ietērpa uz otru pusi izgrieztā kažokā, aizsedza seju, pie jostas sēja zvanus, bet galvā lika īpašo rudzu cepuri. To Iritas Vimbas un viņas vadītās folkloras kopas dalībnieku uzraudzībā varēja uzpīt ikviens pasākuma apmeklētājs.
Savukārt ķekatām, kas ir Meteņu sievišķā spēka simbols, gatavoja īpašu galvas segu, piešujot lakatam ēveļskaidas. Vēl vajadzēja baltu kreklu izgrieztu uz otru pusi, brunčus un rokā izrotātu eglīti.
Sestdien ar tradicionālo masku daudzveidību varēja iepazīties arī Bauskas pilsētas iedzīvotāji. Dzestrā tumsiņā Rātslaukumā no malu malām plūda dažādi līdz tam neredzēti maskoti personāži. Nu, piemēram, bārbaņi. Tērpušies pelēcīgās drānās, ar garenām ļipām; sievām savādi sasprausti lakati, vīriem pīti grozi un ragu pusmēneši uz galvas. Uzvedība imitē aitas, svētībai dala svaigi cirptu aitas vilnu. Izrādās, tie ir seni lībiešu masku tēli, kuru uzdevums nest auglību un svētību aitu saimēm. Šādu masku tradīciju uzgājuši ziemeļu kaimiņi igauņi, bet Latvijā ar to iepazīstina Vidrižu folkloras grupa «Delve».
No tālās Krāslavas uz Rātslaukumu Bauskā atceļojusi siena guba un groziņš. Izrādās, guba darināta nevis no zāles stiebriem, bet gan kaltušām ziedu lapām.
Apmeklētājus uzjautrināja no Katlakalna atbraukušais zirgs, kurš ik pa brīdim zaudēja te galvu, te pakaļdaļu. Zirgam līdzi arī jestrās ķekatas ar lokainajām ēveļskaidu galvām un eglīšu nūjām. Kluss un baismīgs apkārt klīda bērza tāsī nomaskējies Miesmetis no Pļaviņām.
Atbilstoši tradīcijām mazrunīgi bija vecīši no Saulkrastiem. Mārtiņos tie lēnām ienākot sētās, tikpat nesteidzīgi nākot arī viņu nestā svētība. Bez liekas vāvuļošanas, tik klusiņām bubinot, tie apstaigā augļkokus, sarūpējot tiem labu ražu jaunajā sezonā.
Priekšnesumu daļu atklāja vietējā folkloras kopa no Ceraukstes «Laukam pāri». Ceraukstieši bija pārtapuši kazās, budēļos un varenā āzī. Dienas pirmajā pusē kopa viesojās «Lejniekos».
No kurienes gan, ja ne Latgales uz festivālu bija ieradies bezbēdīgs čigānu bariņš. Šie bija atbraukuši, lai raudzītu pēc vīriem savām augumā raženajām meitām. Tad nu skatītāju priekšā precinieku meklēšana arī tika izspēlēta.
Iespaidīgi izskatījās pelnu āži, kas ir Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas puses masku tradīcija. Sendienās par āžiem nomaskojušies ļaudis staigāja pa mājām un kaisīja pelnus svētībai. Pelnu āži bija sagatavojuši auglības rituālu, pat ar bērna piedzimšanu.
Priekšnesumus kopsavelkot, galvenās tēmas bija izredzēto nolūkošana, precības un auglība. Kādas masku grupas tēmu atklāja simboliskāk, citas – caur rotaļām un jokiem.
Festivāla dalībnieki sestdienu noslēdza Īslīces kultūras namā ar kopīgu saietu un sadancošanu, bet pasākuma izskaņā notika arī individuālo masku skate. Kategorijā «Tradicionālā maksa» par labāko atzina līgatnieša Kaspara Zvirbuļa «Siena kaudzi», bet «Brīvā stila masku» vidū uzvaras laurus plūca maska «319 dienas līdz Ziemassvētkiem» no Plakanciema.
Savukārt saltajā svētdienā festivāla masku gājienu varēja vērot Vecumnieku ļaudis, un pēc tam estrādē kopīgi dzīt Meteni un noslēgt XXVI Starptautisko masku tradīciju festivālu.
Starptautiskais masku tradīciju festivāls gadu no gada norisinās dažādās Latvijas vietās. Festivāla sākums meklējams Daugavpilī, kur 1995. gadā notika pirmais šāda veida pasākums.
Mūsu pusē tas ciemojas otro reizi – 2015. gadā Vecumniekos norisinājās XVI festivāls. Šogad festivālu ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu organizēja Latvijas Folkloras biedrība sadarbībā ar Bauskas novada pašvaldību, Bauskas, Īslīces un Vecumnieku kultūras namiem.
Festivāla ietvaros notikušajā konferencē A. Kapusts un I. Vimba atzīmēja, ka maskošanās tradīciju arvien labāk pieņem arī sabiedrība, jo klusie vērotāji pamazām kļūstot par aktīviem dalībniekiem. Taču, lai tradīciju varētu saglabāt un iedzīvināt, tematiskajiem pasākumiem jābūt regulāriem. I. Vimba iepazīstināja arī ar aktuālajiem datiem par folkloras kopu skaitu dažādos novados, jo tieši tās sniedz lielāko artavu masku tradīcijas saglabāšanā. Izrādās, Zemgalē ir otrais mazākais kopu skaits – 26. Vēl mazāk ir tikai Sēlijā – 10. Salīdzinājumam – Latgalē ir 96 kopas. Tradīciju saglabāšanu un uzturēšanu nenoliedzami negatīvi ietekmē arī iedzīvotāju skaita samazināšanās Latvijas reģionos.
Riktīgi labais festiņš! Jautrs.