Rundāles pils muzejā svētdien, 15. februārī, kad hercogam Pēterim Bīronam apritētu 302 gadi, atklāta bibliotēkas atjaunotā ekspozīcija. Tās centrā ir grāmatas no hercoga privātās bibliotēkas.
Ekspozīcija sniedz ieskatu Kurzemes–Zemgales hercogistes intelektuālajā vidē, lasīšanas tradīcijās un hercoga Pētera personībā.
Svinīgais sarīkojums aicinātu viesu klātbūtnē notika svētdien, bet iepriekš, piektdienā, bija organizēta atsevišķa tikšanās žurnālistiem, lai atklātu īpašo stāstu par hercoga Pētera Bīrona bibliotēkas atgriešanos mājās – Rundālē.
Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse, uzsvēra, ka šis brīdis ir ļoti īpašs: «Iepazīstināšu jūs ar to, ko kolēģi ir sastrādājuši 2025. gada nogalē un ar ko muzejs ārkārtīgi lepojas.»
Pateicoties detalizēti saglabātajam hercoga bibliotēkas inventāra sarakstam, īpaši pēcnāves inventāram no Zāganas pils, bijis zināms, kādi izdevumi atradušies hercoga kolekcijā un kāds bijis to ceļš no Kurzemes uz Silēziju. Tomēr, kā uzsvēra direktore, līdz šim tas lielākoties bijis tikai «grāmatu nosaukumu karuselis». Savukārt pašas grāmatas ir ar citu auru un vērtību, tāpēc oriģinālu ienākšana Rundāles pils muzeja krājumā nosvinēta.
Šo svētku viesi savukārt atzina, ka hercoga grāmatu stāsts bijis interesants un pārsteidzošs. Būt tuvumā grāmatām, ko rokās turējis hercogs Pēteris, hercogiene Doroteja un princese Vilhelmīne – tas bijis gandrīz tā, kā pašiem nokļūt 18. gadsimtā.
Bibliotēkas telpa atrodas pils centrālajā korpusā, hercoga parādes apartamentu austrumu galā, tā restaurēta 2014. gadā ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Tā kā no sākotnējās iekārtas bija saglabājies tikai viens skapis, vēsturiskā izskata atjaunošanai izgatavotas vairākas kopijas.
Ilgi tikai viena
Ilgu laiku muzeja krājumā atradās tikai viena droši identificēta hercoga grāmata – 1766. gadā izdots franču filozofa darbs par cilvēka gara vēsturi ar hercoga zeltīto superekslibri uz vāka. Tā muzejā nonāca 1988. gadā kā dāvinājums no Bīronu dzimtas pēcteča. L. Lūse atzina, ka būtisks papildinājums kolekcijai saņemts 2018. gadā, kad muzejs saņēma rīdzinieces Lalitas Muižnieces dāvinājumu – četrus sējumus no hercogienes Dorotejas bibliotēkas. Tie ir Frīdriha Šillera ievērojamu cilvēku dzīves aprakstu krājumi, kuri hercogienes bibliotēkā bijuši 33 sējumi. Pagājušajā gadā muzejam izdevies iegūt vēl četrus šīs sērijas sējumus, pakāpeniski atjaunojot daļu no vēsturiskā krājuma.
Taču, kā stāstīja direktore, izšķirošais pavērsiens notika 2025. gada rudenī, kad muzeja krājuma speciālisti vairākos izsoļu namos pamanīja atsevišķas hercoga Pētera bibliotēkai piederējušas grāmatas. «Sākumā iegādājāmies trīs grāmatas, pēc tam deviņas, tad vēl divas.»
Sadarbībā ar pētnieku, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidentu Robertu Grinbergu pieņemts lēmums iegādāties rīdzinieka, jurista un kaislīga bibliofila Konstantīna Tihomirnija kolekciju, kas 17 gadu laikā mērķtiecīgi veidota, pētot vēsturisko bibliotēku katalogus un komplektējot izdevumus par Baltijas, īpaši Kurzemes, vēsturi. Rundāles pils muzejs šo kolekciju iegādājās pilnā apjomā – tajā ir vairāk nekā 3000 grāmatu, no tām apmēram 100 sējumi saistīti ar Bīronu dzimtu.
«Tas ir ārkārtīgi liels un rets guvums,» lepojas L. Lūse, vērtējot ceļu no vienas grāmatas līdz bagātīgajai kolekcijai.
Simboliska pārnākšana
Ekspozīcijā oriģinālajā ozolkoka skapī goda vietā izliktas vairāk nekā 60 grāmatas no hercoga Pētera bibliotēkas. Daļa no šiem sējumiem 18. gadsimta beigās aizvesti no Jelgavas pils uz Zāganas pili Silēzijā un vēlāk nonāca Kurzemes princešu īpašumā, un tagad tās simboliski atgriezušās Rundālē.
Direktore īpaši izcēla, ka jauniegūtās grāmatas ļāvušas ieraudzīt mazāk zināmu hercoga Pētera personības šķautni. Plaši zināms, ka viņš nodibināja Boloņas stipendiju, lai atbalstītu māksliniekus, taču grāmatu kolekcija atklāj viņa atbalstu arī izdevējdarbībai. Divi no pagājušā gada nogalē iegādātajiem sējumiem ir slavena itāļu numismāta ceļveži par Itālijas monētu un medaļu kolekcijām, un vienā no tiem atrodams veltījums hercogam Pēterim kā pateicība par sniegto atbalstu.
Atjaunotās bibliotēkas atklāšanā vēstures doktore un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma pauda: «Mēs piedzīvojam gadsimta notikumu, jo lielākā daļa no šīm grāmatām atgriežas mājās, Latvijā.»
Viņa uzsvēra, ka tas ir nozīmīgs notikums ne tikai muzeja, bet arī visas Latvijas kultūras vēsturē. «Ir interesanti, kad tu piedzīvo vēsturi, jo cilvēka mūžs ir tik ilgs, cik tas ir, bet grāmatas un skapji, kā redzat, izdzīvo dažādos laikos,» sacīja pētniece.
Unikāli saglabāti
K. Zaļuma īpaši izcēla unikālo sējumu saglabāšanos. Šie izdevumi, kas datējami ar 18. gadsimta beigām un 19. gadsimta sākumu, bijuši mantojuma daļa trīs Bīronu dzimtas pārstāvjiem, tostarp hercogam Pēterim. Tālākie to ceļi nav pilnībā izsekojami, taču saglabāšanas kvalitāte ir izcila.
Pētniece stāsta, ka Konstantīns Tihomirnijs savulaik iegādājies komplektu bez 38. sējuma un kļūdaini uzskatījis, ka nav arī 44. sējuma. Vēlāk 38. sējums tika piepirkts – mazāks pēc formas un vizuāli atšķirīgs, izskaidrojot, ka bibliofilu izpratnē pilnam komplektam ir liela nozīme. Kā vēlāk atklājās, 44. sējums izrādījās iesiets kopā ar 43. sējumu – Rundāles pilī atrodas abi sējumi, lai gan uz muguriņas tas nav norādīts. «Mums ir paveicies,» atzina K. Zaļuma.
Viņa atgādināja faktu, ka ne tikai hercogam Pēterim, bet arī Ernestam Johanam Bīronam bijis savs superekslibri, taču pasaulē saglabājusies tikai viena grāmata ar šo zīmi, un tā neatrodas Latvijā. Savukārt hercoga Pētera bibliotēka savulaik bijusi izvietota dažādās vietās, arī ārpus Latvijas, un līdz mūsdienām saglabājušies četri katalogi, kas ļauj izsekot viņa grāmatu klāstam.
Akadēmijas skapji
K. Zaļuma atcerējās sarunas ar Konstantīnu Tihomirniju par ozolkoka skapi, kas pašlaik redzams ekspozīcijā. Viņš to raksturojis kā Luija XV stila skapi, un līdzīgi joprojām esot saglabājušies interjeros Francijā.
Pētniece atsaucās uz Berlīnes zinātnieka Bernulli aprakstu, kurš, viesojoties Jelgavā, minējis, ka hercogs Pēteris Kurzemes galdniekiem pasūtījis 36 ozolkoka skapjus ar stiklotām durvīm akadēmijas vajadzībām. «Mana versija – akadēmijas iespaidā viņš pasūtīja skapjus arī savai bibliotēkai,» pieļāva K. Zaļuma.
Hercogs vienmēr teicis, ka guļamistabai un bibliotēkai jābūt kārtībā – tās bija telpas, kurām bija jābūt sagatavotām viņa ierašanās brīdī.
Īpašu emocionālu noskaņu atklāšanā radīja paša kolekcionāra Konstantīna Tihomirnija rakstītais pētniecei Kristīnei Zaļumai 2020. gada martā: «Es tikko francūžiem trešdaļu cenas nositu, un viņi bija laimīgi, ka grāmatas atgriežas Latvijā. Te ir cita attieksme, salīdzinot ar Vāciju. Vispār tas ir kaut kāds vāks!»
K. Tihomirnijs uzsvēra savu personisko saikni ar grāmatām: «Bez tās garīgās saiknes ar grāmatām var minēt estētisko – kad var sēdēt mājās un klausīties Frīdriha Lielā flautu, gremdēties domās par pagātni, hercoga laikiem, un skatīties, kā mirdz zelts uz muguriņām. Varbūt tas ir dīvaini, bet es vienmēr cenšos iedomāties, kā izskatījās bibliotēka, kurā jebkura no manām grāmatām ir atradusies daudzu gadu garumā. Galvu reibinoši!»
Foto: Ivars Bogdanovs
