FOTO: Godina Latvijas Brīvības cīņu dalībnieka, Mežotnes muižnieka Anatola Līvena piemiņu

Rundāles pagasta kultūrtelpā «Mežotnes baznīca» 16. novembrī norisinājās Mežotnes muižas īpašnieka, armijas virsnieka un Latvijas Brīvības cīņu pret lieliniekiem dalībnieka firsta Anatola Līvena 150 gadu piemiņas pasākums.

Atjaunotā Mežotnes baznīca vakara krēslā, izgaismota sveču liesmās, atceres brīdī nelikās tik auksta, kā sākotnēji šķita. Lai sasildītos, apmeklētājiem tika piedāvāta silta tēja, kuru malkot piemiņas pasākuma laikā.

Sarīkojuma vadītāja Lilita Lauskiniece lasīja Astrīdas Beināres grāmatas «Asinsbalss» fragmentus, kas vēsta par firstu Anatolu Līvenu..

«Prieks, ka varam šodien šajā vietā, šajā laikā godināt Latvijas, Mežotnes un Bauskas novada patriotu, militāro darbinieku, tautsaimnieku, aristokrātu Anatolu Līvenu,» savā uzrunā sacīja Bauskas muzeja vecākais speciālists, novada domes deputāts Raitis Ābelnieks. Viņš uzsvēra A. Līvena ieguldījumu Latvijas neatkarības iegūšanā, kurš, esot ārkārtīgi ieredzēts militārais līderis, izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību un cīnījās Latvijas brīvības cīņās. «Paldies visiem, kuri šodien ir ieradušies, un visu cieņu Anatolam Līvenam!» sacīja R. Ābelnieks.

Pasākumu caurvija vijolnieka Raimonda Ozola un pianistes Inetas Pilvertes izpildītie skaņdarbi.

Sesavas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Valdis Vircavs novadīja piemiņas dievkalpojumu, vēršot uzsvaru uz Anatola Līvena personību. «Viņš dzīvoja lielos pārmaiņu laikos, tādos laikos jābūt spēcīgiem, drosmīgiem un arī ticīgiem, lai būtu mērķis, uz ko iet,» tā V. Vircavs, «Anatolā Līvenā tas viss bija, un viņā bija drosme to apstiprināt ne tikai vārdos, bet darīt – iestāties par cilvēkiem, gaismu un brīvību.»

Ar vācu valodā izpildītām dziesmām un mūzikas instrumentu spēli uzstājās Rīgas vācu kultūras biedrības vokālais ansamblis «Morgenrot», kuri bija tērpušies vācu tautastērpos.

Pasākuma izskaņā sanākušie devās uz Anatola Līvena atdusas vietu, kas ir līdzās baznīcai, lai noliktu ziedus, iedegtu svecītes un pieminētu viņu un viņa darbus klusumā.

Atkārtoti publicējam R. Ābelnieka rakstu par Anatolu Līvenu un viņa devumu Latvijai:

Vairāku muižu īpašumi
Anatols Leonīds Līvens piedzima Krievijas impērijas galvaspilsētā Pēterburgā 1872. gada 16. novembrī cara galma kambarkunga, slepenpadomnieka un virsceremonijmeistara firsta (kņaza) Paula Hermaņa Līvena un viņa sievas galmadāmas grāfienes Natālijas (dzimusi fon der Pālena) ģimenē. Līveni piederēja pie ietekmīgākajām vācbaltu dzimtām, kas jau vairākās paaudzēs uzticīgi kalpoja Krievijas caru galmā un par to tika dāsni atalgoti.

Līvenu ģimenes leģenda vēsta, ka tie cēlušies no līvu valdnieka Kaupo. Anatola tēvam piederēja Mežotnes, Krimuldas, Ķizbeles muiža ar daudzām pusmuižām Latvijas teritorijā, vairākas muižas tepat Lietuvā ap Žeimi, kā arī daudzas citas muižas Krievzemē. Visbiežāk viņš uzturējās tieši Mežotnes muižā un savus īpašumus paplašināja, atpērkot no «kroņa» tuvējo Bauskas pilsmuižu kopā ar Bauskas pilsdrupām, kā arī iegādājās Derpeles muižu.

Ieguldījums Mežotnē
P. Līvens 1881. gadā nomira, un Anatols, vēl zēns būdams, kļuva par Mežotnes īpašnieku. Viņš bija zinātkārs puisis, kam labi padevās mācības, un A. Līvens Pēterburgā pabeidza gan ģimnāziju, gan universitātes Juridisko fakultāti. Mācību laikā ģimene dzīvoja Pēterburgā, bet pa vasarām – Mežotnē un Krimuldā. A. Līvens brīvi runāja vācu, krievu, latviešu, franču un angļu, kā arī pārvaldīja latīņu un sengrieķu valodu. Paralēli studijām augstskolā viņš nolika eksāmenus kavalērijas skolā un ieguva virsnieka dienesta pakāpi, pēc tam dienēja Kavalērijas gvardes pulkā. Mācību un karadienesta gados viņš atrada arī laiku, lai pievērstos savām muižām, kurās darbojās pārvaldnieki.

1888. gadā sāka būvēt Mežotnes ķieģeļcepli, kurš pēc gada jau izlaida pirmo produkciju. 1893. gadā A. Līvens nopirka arī Svitenes muižu, līdzīgā veidā viņa īpašumā nonāca arī Codes muiža. 20. gadsimta sākumā viņš sadarbībā ar Kurzemes Ekonomisko sabiedrību apmaksāja Lielupes ūdensceļa projektēšanu līdz pat Bauskai. Inženiera Malma izstrādātais projekts paredzēja triju slūžu sistēmas izveidi posmā no Jelgavas līdz Bauskai, tādējādi iegūstot nepieciešamo dziļumu, lai pietiekami lieli kravas kuģi varētu no šejienes uz Rīgu transportēt lauksaimnieku izaudzēto, kā arī ķieģeļu un kaļķu cepļu produkciju. Šī projekta realizāciju izjauca sekojošais karš.

1908. gadā firsts Līvens atvaļinājās no karadienesta un visu savu radošo enerģiju ieguldīja Mežotnes muižā līdz pat 1914. gadam, kad sākās Pirmais pasaules karš un viņš atgriezās armijā.

Cīņās pret lieliniekiem
Kara laikā Anatols uzdienēja līdz rotmistra (kavalērijas kapteiņa) dienesta pakāpei, piedalījās daudzās kaujās un par izrādīto varonību saņēma augstus apbalvojumus. Pēc lielinieku nākšanas pie varas viņš tika arestēts, vēlāk pēc Brestļitovskas miera līguma noteikumiem atbrīvots kā Baltijas guberņu piederīgais un varēja atgriezties savos īpašumos.

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas, kad mūsu zemē no Krievijas lauzās iekšā lielinieku Sarkanā armija, A. Līvens 1919. gada 15. janvārī Liepājā izveidoja un pats finansēja pretlielinieciski noskaņotu krievu karaspēka vienību, kas turpmāk tika saukta par kņaza Līvena nodaļu. Tajā dienēja arī vairāki latviešu virsnieki. Šī nodaļa kopā ar latviešu un vācu vienībām veiksmīgi piedalījās Kurzemes, Zemgales un Vidzemes atbrīvošanā no lieliniekiem. Īpaši izceļama firsta Līvena politiskā tālredzība un neiesaistīšanās dažādās avantūrās, kas bija vērstas pret jauno Latvijas Republiku. Pēc 16. aprīlī notikušā valsts apvērsuma pret Latvijas pagaidu valdību, ko veica provāciski noskaņotie spēki, A. Līvenam tika piedāvāts kļūt par jaunas valdības vadītāju. Viņš no šī piedāvājuma atteicās un pučistus neatbalstīja.
Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem Anatolu kaujā pie Ropažiem 24. maijā smagi ievainoja. Pēc izveseļošanās viņš visu atlikušo mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību. Jūnija sākumā Līvena nodaļa tika pārveidota par brīvprātīgo korpusu, kurā bija jau 4000 vīru, bet viņš pats tika paaugstināts par pulkvedi. Ievainotais firsts Līvens vienības komandēšanu uzticēja kapteinim Didorovam, bet pats saglabāja politisko vadību. Tieši viņa autoritāte un stingrā nostāja bija par pamatu tam, ka šī karaspēka vienība nepievienojās vācu landesvēram Cēsu kaujās pret igauņu un latviešu karaspēku. Jūlijā A. Līvens kopā ar savu vienību devās uz Narvu, kur ģenerāļa Judeņiča pakļautībā jau kā divīzijas komandieris cīnījās pret Sarkano armiju un neveiksmīgi mēģināja ieņemt Petrogradu. 1920. gada janvārī atgriezās Latvijā un ieguva mūsu valsts pavalstniecību.

Audzē cukurbietes
Agrārās reformas gaitā firsts Līvens pazaudēja visas savas muižas, izņemot Mazmežotnes pusmuižu, ko pats izvēlējās saglabāt kā neatsavināmo daļu. Tolaik tie muižnieki, kas nebija karojuši pret Latvijas valsti, drīkstēja saglabāt savā īpašumā muižu centrus un 50 – 100 hektārus zemes. A. Līvens labi zināja veiksmīgas saimniekošanas pamatprincipus un saprata, ka lielo Mežotnes muižas centru viņš ar šādu zemes platību nespēs uzturēt. Tādējādi 4275 hektārus lielā Mežotnes muiža vispirms nonāca Valsts zemes fondā, bet pēc tam tika sadalīta 83 jaunsaimniecībās, bet muižas centrs ar 286 hektāriem aramzemes palika valsts īpašumā, ko nodeva Latvijas Lauksaimnieku ekonomiskajai sabiedrībai divgadīgas lauksaimniecības skolas un paraugsaimniecības ierīkošanai.

Atšķirībā no daudziem citiem vācbaltu muižniekiem firsts Līvens neturēja ļaunu prātu uz Latvijas valsti par atņemtajiem īpašumiem, taisni otrādi – viņš savus bērnus audzināja par Latvijas patriotiem, dēls Karls Johans dienēja Latvijas armijā un pēc dienesta rosīgi darbojās
13. Bauskas aizsargu pulkā. Savā Mazmežotnē Anatols pievērsās lauksaimniecībai un to izveidoja par priekšzīmīgu saimniecību, kurā galvenokārt audzēja cukurbietes, un pats labprāt strādāja vienkāršus lauku darbus piemājas dārziņā. Otra nozare, kas bija vēl ienesīgāka, – kaļķu, ķieģeļu un citas produkcijas ražošana.

Ceplis – lielākais rūpniecības uzņēmums apriņķī
Mežotnes pagasta Ceplī uzbūvētā fabrika bija Bauskas apriņķa lielākais rūpniecības uzņēmums pēc strādnieku skaita. Te 1930. gados 60 apkārtnes iedzīvotāji strādāja un saražoja tautsaimniecībā nepieciešamos ķieģeļus, drenu caurules, jumta dakstiņus, krāsns podiņus un kaļķi.

Mālus ieguva aptuveni puskilometru no cepļa, tos transportēja pa šaursliežu dzelzceļu ar zirgu vilktām vagonetēm. Tālāk māli nonāca mērcētavā – lielā ēkā, tā bija sadalīta daudzos apcirkņos, kuros māli tika aplieti ar ūdeni, lai kārtīgi izmirkst. Tad tos atkal krāva vagonetēs un nogādāja pie tā saucamās ķieģeļu mašīnas, kurā mālus samala un izveidoja noteikta izmēra ķieģeļus. Tā tolaik bija moderna tehnoloģija, senāk ķieģeļus veidoja ar rokām. Šī ķieģeļu mašīna stundas laikā izgatavoja 2000 ķieģeļus. Pēc tam jēlos ķieģeļus sakrāva rindās un stabiņos speciālās nojumēs žāvēšanai. Izkaltušos ķieģeļus nogādāja lielajā cepļa krāsnī, kuras ietilpība bija paredzēta 100 000 ķieģeļiem, un tos apdedzināja 8 – 9 diennaktis. Vienā apdedzināšanas ciklā izlietoja aptuveni 150 kubikmetrus malkas. Speciāla mašīna izgatavoja arī dažādu izmēru drenu caurules, tās tolaik bija plaši pieprasītas, jo 1930. gadu otrajā pusē lauksaimnieki lielos apjomos nosusināja mitrākās vietas uz laukiem.

Arī blakus esošais kaļķu ceplis tolaik skaitījās viens no modernākajiem Latvijā. Dolomītu lauza nedaudz uz Bauskas pusi un ar vagonetēm nogādāja kaļķu dedzinātavā. Šim ceplim bija trīs krāsnis, un tās kurināja trīs diennaktis. Pēc tam nedzēstos kaļķus nogādāja turpat Lielupes malā uzbūvētajā «lašētavā», kur kaļķus «lašēja» jeb dzēsa ar upes ūdeni. Firsta Līvena iegādātās un uzstādītās iekārtas raženi strādāja vēl vairākus gadu desmitus arī padomju okupācijas periodā.

A. Līvens nomira 1937. gada
3. aprīlī Ķemeros. Tur pirms nelaiķa izvadīšanas pie viņa zārka notika svinīgs aizlūgums, kurā piedalījās kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, Latvijas armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis un citi augsti virsnieki, apliecinot A. Līvena nopelnus Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Viņa mirstīgās atliekas tika guldītas Līvenu dzimtas kapenēs blakus Mežotnes baznīcai.

+ 15