Žanna Zālīte
Ar dzeju, dziesmām, dejām, atmiņu stāstiem un sirsnīgām sarunām svētdien, 8. septembrī, Kurmenes pagasta Mūru dzirnavās izskanēja Dzejas diena.
Pirms vairākiem gadiem iedibināta tradīcija atzīmēt izcilā novadnieka – vārsmu meistara, atdzejotāja, literatūrkritiķa Knuta Skujenieka – dzimšanas dienu, kas ir 5. septembrī. Šis ir jau otrais rudens, kad dzejnieka bērnības mājvietā, Mēmeles senlejā, pašā leišmalītē, svētki norit bez jubilāra, taču, kā viņa vārda mākslas mīļotājus, tuviniekus un draugus uzmundrināja Sarmīte Ķīse, Kurmenes tautas nama vadītāja, «Knuts ir ar mums, kā katru gadu, tāpēc priecāsimies un sumināsim dzeju». Par sarīkojuma moto šoreiz izvēlētas šādas autora rindas: «Noausim kājas,/ Atpīsim sirdi,/ Dienu-nedienu pakārsim kokā».
K. Skujenieka daiļrades daudzpusību atklāja pārdomāti sagatavoto svētku rīkotājas S. Ķīses un amatierteātra «Kurmene» aktiera un režisora Ingus Pavinkšna lasītā dzeja, Knuta labāko draugu – kapelas «Kreicburgas ziķeri» – izpildītās dziesmas ar viņa vārdiem un atdzejojumiem, bet viņa personības diženumu izgaismoja klātesošo atmiņu stāsti.
«Knutu Skujenieku iepazinu pirms apmēram divdesmit gadiem, kad vīrs jau bija krietnos gados, un ļoti pieķēros viņa personībai,» atklāja I. Pavinkšnis, kurš ikdienā strādā par skolotāju. «Braucot šurp, domāju, kas ir tas, kas sauc atkal un atkal katru rudeni te būt, runāt dzeju, ieklausīties skaistajās dziesmās ar viņa paša radītajiem un tulkotajiem tekstiem, un arvien nonāku pie atziņas, ka tas ir šī brīnišķīgā, lielā, dižā cilvēka izcilo raksturīpašību kopums. Mums ikdienas steigā ļoti pietrūkst dzirkstoša humora, labestības, saticības, draudzības, nepagurstoša darba prieka, enerģijas, labsirdīgas ironijas, bet viņam tas viss bija.
Arī pēc skaudrajiem lēģerī pavadītajiem gadiem viņa acīs dzirkstīja prieks. Tāds viņš arī Skaistkalnes vidusskolā allaž stājās bērnu priekšā. Jā, un kad pēc tam skolēniem vaicājām, kas no tikšanās viņiem paticis vislabāk, bērni priecīgi pavēstīja – o, skolotāj, ļoti patika dzejolīši par to, kā gājuši uz leišiem aliņu dzert un dauzījušies pa ballēm. Jā, Skujenieks pazina brīnišķīgo latviešu valodas gara mākslu un prata vārdu burvību savērt tādās pērlēs! Kā viņš pats kādreiz teicis – nekur tik precīzi un koncentrēti nevar salikt informāciju un sakāmo kā dzejas rindās. Tāda bija viņa pasaule, tādu viņš to dāvāja mums un tādu to ir mūsu pienākums nest tālāk,» viņš apņēmīgi pauda.
K. Skujenieka izsūtījuma biedrs, baušķenieks Jānis Zemtautis Mūru dzirnavās viesojās pirmoreiz. Viņš bijis Bauskas nacionālās jauniešu pretošanās grupas dalībnieks, 1951. gadā notiesāts un nosūtīts smagos piespiedu darbos par pretošanos padomju varai. «Ar Knutu satikos Mordovijā, 11. nometnē. Tas bija 1963. – 1964. gads, kad viņš ienāca. Lēģeris bija liels, baraku daudz, darbavietas un maiņas dažādas, un tur vairs nesatikāmies, jo es drīz pēc tam tiku ārā. Viņš bija brašs, smaidīgs jauneklis ar kupliem matiem. Kad sastapāmies pēc 50 gadiem Bauskā, viens otru neatcerējāmies, bijām ļoti izmainījušies; kad pārnācu no lēģera, man bija 33 gadi, tagad 92,» teic J. Zemtautis. Viņš atzinās mīlestībā dzejai un atklāja, ka viņam īpaši tuva ir Andreja Eglīša, Andas Līces, Ilzes Kalnāres un Broņislavas Martuževas daiļrade. Pārsteidzot klātesošos, J. Zemtautis norunāja divus dzejoļus un palepojās, ka publiski uzstājies arī Lestenē, skandējot patriotisko dzeju.
Ar aplausiem tika sagaidīts dzejdaris, atdzejotājs un esejists Jānis Rokpelnis, kurš sakās esam ģēnijs, jo «līdz dzejniekam vēl jāizaug». Viņš sarakstījis lielisku biogrāfisku grāmatu par Knutu Skujenieku «Smagi urbjas tinte». Saistošs un smeldzīgs bija viņa atmiņu stāsts. «Knuts bija brīnišķīgs humorists un līdz pēdējai stundiņai turējās kā vīrs. Viņš nežēlojās, nečinkstēja, bet man telefonā nolasīja savas 19 diagnozes un smējās. Smējās no sirds, nevis ārēji. Humors, arī melnais, ir tas, kas viņu glāba lēģeros, kas baismīgajā totalitārajā padomju režīmā ļāva garīgi pretoties un pašam pastāvēt,» sacīja dzejnieks, «Skujenieks bija fantastisks, un viņa ienākšana telpā vien jau atstāja ģeniāla cilvēka iespaidu. To daudzi zinātnieki mēģinājuši izskaidrot, kā tas nākas, ka viens cilvēks ieiet telpā un viņš ir lielāks par šo telpu. Tas ir absolūti dīvains un neizprotams fenomens, tāpat kā Knuta dzeja. Pirmoreiz pāris viņa dzejoļu izlasīju «Zvaigznē» (sabiedriski politisks un literārs žurnāls, iznāca līdz 1994. gadam – red.), un tie mani «notrieca no kājām», nekas tāds latviešu valodā līdz tam nebija parādīts.»
J. Rokpelnis atklāja, ka viņa tuvākiem draugi bija dzejnieki Uldis Bērziņš un Skujenieks, kuru vairs nav. Pirms kāda laika tapis viņiem veltīts dzejolis: «bija Uldis un Knuts/ kur viņi tagad?/ labi/ ka nav ne jausmas/ gan jau būs savāda ausma/ ij man/ pagaidām saskandinu ar viņiem/ atskaņu kausu/ un līdz baltajam pantam/ izdzeru sausu».
J. Rokpelnis pateicās visiem, kas kopj K. Skujenieka piemiņu, ieguldot sirdi, nevis pieklājības pēc, jo «gan dzejas, gan piemiņas pamatā ir sirds».
Pirms sarīkojuma saviesīgās daļas klātesošie vienojās Kurmenes himnā, ko ierasts dziedāt Pēterdienā un citos pagasta sarīkojumos, ar aplausiem godināja un sveicienus sūtīja Knuta Skujenieka dzīvesbiedrei Intai Salaspilī. S. Ķīse ar košiem ziedu pušķiem un nelielām piemiņas veltēm iepriecināja Mūru dzirnavu saimnieku Edgaru Kārkliņu, kurš kopā ar ģimeni nesavtīgi kopj un lolo dzejnieka bērnības atmiņu takas un stūrīšus, dzejdara līdzbiedrus Jāni Zemtauti, Jāni Rokpelni, kapelas «Kreicburgas ziķeri» vīrus; tālāk braukušajiem tika arī pa viņas ceptās maizes klaipiņam.
K. Skujeniekam veltītā septembrim neraksturīgi karstā pēcpusdiena aizritēja tā, kā viņš būtu vēlējies – spēcinoties dzejā, laižoties dejā, ļaujoties dziesmai un nesteidzīgi sildoties sarunu sirsnībā.
Reklāma