FOTO: Piemiņas brīdis represiju upuriem Bauskā – ar aicinājumu neļaut ļaunumam uzvarēt

Piektdien, 14. jūnijā, pie represēto piemiņas ansambļa Brīvības bulvārī ar ziedu nolikšanu un Bauskas novada domes priekšsēdētāja Aivara Okmaņa uzrunu tika atklāts atceres brīdis komunistiskā genocīda upuru piemiņai.

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, represijas piedzīvojušais novadnieks, Viestura ordeņa komandieris Jānis Zemtautis atsauca atmiņā tautas vēsturi pirms 83 gadiem un vilka paralēles ar mūsdienu «krievu pasauli». 92 mūža gadus sasniegušais J. Zemtautis no galvas runāja dzejnieces, kam arī nācies piedzīvot izsūtījuma gadus Sibīrijā, Andas Līces dzejas rindas: «Dievs kungs, dod svētību mūsu bērniem,/ Tā būs labākā alga par sapņu pilīm, ko cēlām,/ Par drupām, ko vācām nost,/ Kad rūgtajās asaras lējām [..]» Un vēl viņš citēja dzejnieku Andreju Eglīti: «Es izgavilēšu tēvzemes bēdas/ ticībā, ko Tu man esi devis, Dievs,/  ka mēs vairs neslaucīsim ienaidniekam kājas/ un tās mājas, ko mēs saviem bērniem celsim,/ būs mūžīgi mūsu mājas [..]»

Labu uzrunu, nesaudzīgi atklājot 1941. gada situācijas līdzības ar pašreizējo ģeopolitisko situāciju, sacīja Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Aivars Siliņš. Viņš minēja, ka kopš masu represijām pagājuši 83 gadi, it kā ilgs laiks, tomēr, skatoties uz norisēm pasaulē, daudz kas nav mainījies. Toreiz negribējās ticēt, ka ļaunums var būt tik baiss, toreiz cilvēki arī cerēja, ka varbūt karš un represijas ies garām, paļāvās uz iztēloto neitralitāti…

«Vēl kara priekšvakarā Latvijas valdība noslēdza līgumu ar Krieviju par ieroču piegādi… apmaksāja ieročus, kas pavisam drīz tika pavērsti pret pašiem. Cik daudz traģiskas līdzības ar šodienas situāciju – ar visām mangāna kravām un asinsgraudiem! Daudzi arī  joprojām uzskata, ka varbūt nevajag kaitināt Putinu, bet vēsture māca ko citu,» sacīja mācītājs. Kā atbildēt netaisnībai? Nevis mēģinot ar to sadzīvot, bet, esot cilvēkam Dieva priekšā. «Kā Vēstulē romiešiem ir sacīts, – neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu. Un kā vēl kāds ir sacījis, – ļaunums var uzvarēt tad, ja labie cilvēki neko nedara. Un arī pašlaik pats svarīgākais ir domāt par to, kā varam darīt labu, – saviem tuvākajiem, savai tautai, savai zemei,» sacīja A. Siliņš, aicinot visus vienoties lūgšanā par mūsu tautu un zemi, pieminot izsūtījumā cietušos, arī tos, kas neatgriezās.

Sanākušo ap 30 cilvēku pulciņā bija arī baušķenieki Uldis Osītis ar kundzi Anitu. Viņi cenšoties represēto piemiņas brīžus apmeklēt regulāri. Ulda dzimtā puse ir Nereta, mammas radi visi izsūtīti – kam 30 hektāru un vairāk, tos prom. Anita nāk no Bauskas novada Kurmenes, arī viņas radi represēti. Sarunās tik ieskanas, ka arī tolaik daudz kas bijis atkarīgs no cilvēkiem, no vietējās varas, kas vai nu savējos sargāja vai nodeva. Kurmenē ciema priekšnieks bijis neģēlis, no turienes daudzi tikuši izsūtīti. «Bet ir zināms nostāsts kaut vai par Kauliņtēvu Lielvārdē, ka Edgaram Kauliņam pateicoties 1949. gadā nevienu Lielvārdes cilvēku nav skārusi izsūtīšana,» ieminējās Osīša kundze.

Emocionālu muzikālu noskaņu piemiņas brīdī raisīja Bauskas mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestra solistu grupa (vadītājs Aigars Dziļums). Atceres brīdi vadīja Bauskas Valsts ģimnāzijas absolvents un nu jau arī Latvijas Universitātes absolvents Jānis Biezais. Viņš «Bauskas Dzīvei» atzina, ka labprāt atsaucies Kultūras centra uzaicinājumam, jo «šādiem pasākumiem atteikt neiespējami». Jaunietis par pagājušā gadsimta četrdesmito gadu represijām daudz uzzinājis no vecmāmiņas stāstiem. Jānis sarīkojuma gaitā lasīja arī represēto atmiņu fragmentus no SIA «Bauskas Dzīve» 2001. gadā izdotās grāmatas «Rētas» (staļinisma upuru liecības), ko sastādījusi Daina Ziemele, kas arī savulaik Tālo Austrumu izsūtījumā iepazinusi «krievu pasauli».

1941. gada 14. jūnija deportācijas bija plašākā vienā dienā īstenotā varmācības akcija, ko līdz tam piedzīvojusi latviešu tauta. No Latvijas uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 15 400 iedzīvotāju, no Bauskas pilsētas – 88, no apriņķa pagastiem –  483 mūsu valsts pilsoņi. Starp tiem galvenokārt bija bijušie pagastu vecākie, aizsargu komandieri, policisti, dažādu rangu civildienesta amatpersonas, uzņēmēji un viņu ģimenes locekļi. No lauku pagastiem gandrīz visi bija latvieši, bet no pilsētas tika deportētas arī vairākas turīgo ebreju ģimenes. Daudzi izsūtītie mira jau ceļā uz Sibīriju, vēl vairāk – izsūtījuma vietās no pārmērīgi smagā darba un necilvēciskiem dzīvošanas apstākļiem. Vislielākā mirstība bija mazu bērnu un sirmgalvju vidū. Tikai mazāk par pusi no 1941. gadā deportētajiem vēlāk atgriezās Tēvzemē.

+ 18