Sestdien, 22. novembrī, Rundāles multifunkcionālajā centrā lustīgi tika nodancota senioru deju kopas «Magnolijas» divdesmitā jubileja.
Kā jau pie dejotājiem, svinību centrā gan gaviļnieču, gan ciemiņkolektīvu bagātīgā deju programma, bet pa vidu nedaudz vēstures, interesantu skaitļu un smieklīgu atgadījumu no kolektīva dzīves.
Viena no kolektīva ilgdejotājām ir pensionētā skolotāja Rudīte Gustiņa, kura «Magnolijās» ir kopš pirmā mēģinājuma. Viņai, kā pati joko, esot 18, nu tikai no otra gala. «Man draudēja iešana pensijā, un domāju, ko lai tajā tukšajā laikā sadaru. Biju ļoti priecīga, ka uzradās tāda deja,» Rudīte Gustiņa atminas sākumu. Dejošana viņai bija iespēja palikt sabiedriski aktīvai, vienlaikus arī izkustoties. Rudītei pat žēl, ka mēģinājumi ir tikai reizi nedēļā. Tomēr, viņa norāda, ka deja nav tikai lēkāšana, tā ir arī domāšana, darbs prātam. Turklāt, Rudītes vārdiem, pēc mēģinājumiem un uzstāšanās it kā esi nolēkājis rokas, kājas, bet esi arī uzlādējies.
Prieku sagādā arī kopābūšana. Pats par sevi saprotams, ka kopā tiek svinētas vārda un dzimšanas dienas. Obligāta ir arī Ziemassvētku eglīte ar loteriju un bērnišķīgām spēlēm. Tāpat ik gadu tiek ievēlēta «Magnoliju» karaliene, pie kuras nonāk īpašā ceļojošā krūze. Cik tik var, tiek braukts ekskursijās.
Raksturojot dejas, Rudīte ironizē: jo vecākas paliekam, jo jestrāk lecam. Pagājušā sezonā pat esot lūgušas kolektīva vadītāju Aigu Vangali piedāvāt mazliet mierīgāku ritmu.
Lai neiesēdētos mājās, Rudīte plāno dejot arī turpmāk, jo viņai vienkārši esot tāds raksturs. Pārliecināt citus iesaistīties nav vienkārši, taču, ja reiz tas izdarīts, tad uz palikšanu. Ko tu viena sēdēsi mājās; kustēties ir labāk; redzēsi pasauli, brauksi ekskursijās; būs kompānija – apmēram tādi argumenti tiekot izmantoti, lai pierunātu kādu dāmu, kura dienas pavada viena mājās, vismaz atnākt un paskatīties. Ir tādas, kas nobīstas un vairs neatgriežas, bet ir arī kuras palēnām padodas dejošanas azartam.
«Dakteri saka – jākustas»
Arī Dzintrai Dreimanei stāžs «Magnolijās» tikpat garš kā Rudītei. Tik sākumā vēl esot strādājusi, tāpēc nereti mēģinājumus nācies kavēt. Pirms senioru deju grupas dejojusi tautiskās dejas, taču šis kolektīvs izjucis. Izdomājusi pamēģināt. Dzintrai patīk kustības. Pavāra profesijā iegūtas dažādas problēmas ar locītavām un muguru, un dakteri sakot – jākustas. Tad nu Dzintra no rītiem vingro, ved pastaigās sunīti un vēl arī dejo. «Kas dejojis jau no bērna kājas, tam tas ir asinīs. Un man arī padodas. Turklāt labāk darbojas arī atmiņa, tā nenosirmo,» tā aizraušanos ar deju raksturo Dzintra. Neskatoties uz to, ka viņai šur tur pasāpot, viņai tās mīļākās jestrās dejas.
«Kad satiekamies – izrunājamies, izsmejamies – tas arī viss nāk par labu veselībai. Te varam justies, ka neesam gluži vieni,» sacīja Dzintra.
Uz skatuves, īpaši, ja daudz skatītāju, lampu drudzis joprojām esot, taču uzstāšanās sagādā arī patīkamas emocijas. Dzintra atminas neseno viesošanos Iecavas pansionātā, kur «Magnolijas» ļoti sirsnīgi uzņemtas. No turienes atgriezušās patiesi pozitīvi uzlādētas.
Patīk kopābūšana un kopīgie izbraucieni
Ņina Vangale «Magnolijās» dejo apmēram 18 gadus. Arī viņu dejās saista iespēja izkustēties. Kad dejošanā brīvlaiks, šķietot, ka ikdienā kaut kas pietrūkst. Kādreiz pēc mēģinājumiem vienmēr bijusi mundra sajūta, tagad 83 gados kājas tomēr sagurstot, taču Ņina dejošanu negrasās pamest. Vispār mēģinājumi viņai patiktu kaut katru dienu, bet uz skatuves kāpt ne īpaši tīk.
Tāpat kā dejubiedrenes viņa atzīmē vēl vienu dejošanas pozitīvo blakusefektu: «Lasīju un neticēju, ka deja izkustina arī prātu. Bet sāku dejot un tiešām sajutu to efektu. Kādreiz pirmajos mēģinājumos pierakstīju, kādu tērpu vajag, cikos jānāk un tā tālāk. Tagad to visu atceros, nekas vairs nav jāpieraksta. Deja tiešām uzlabo atmiņu.»
Ņinai Vangalei patīk kolektīvs. Kopīgie izbraucieni, vienkārša kopābūšana, kad var tik daudz ko apspriest un izrunāt. Dažkārt dzirdētas skeptiķu piezīmes – kas jums par dejām, jūs tik tur staigājat. «Bet ir taču arī lēnas dejas. Turklāt ātras mums vairs nepiestāv – mums vajag ko elegantu un zolīdu,» pārliecināta Ņina.
Vēlāk pasākumā, kad tā vadītāja, Rundāles apvienības kultūras darba organizatore Lilita Lauskiniece iepazīstināja ar visām 10 šā brīža dejotājām jeb «Magnoliju» ziedlapiņām, uzzinām, ka Ņina Vangale ir pati saimnieciskākā no dāmām un arī todien viņa bija sarūpējusi cienastu viesiem. Dzintra, savukārt, emocionāli jūtīgākā jeb kolektīva ezītis, bet Rudīte – «hroniska hroniste». Pateicoties viņai, «Magnolijām», iespējams, ir novadā pati skrupulozāk apkopotākā darbības vēsture, bet varbūt pat Latvijā. Afišas, bildes no koncertiem un ikdienas gaitām, ar roku rakstīti apraksti, publikācijas, goda raksti un kas tik vēl ne – to visu biezās mapēs savākusi Rudīte Gustiņa.
Ideju atved no Dzintaru koncertzāles
Pasākuma vadītāja Lilita Lauskiniece ļāva dzimšanas dienas viesiem nedaudz ielūkoties «Magnoliju» vēsturē. Viņa atklāja, kā 2005. gadā viss sācies. Togad Lilita bijusi sanatorijā Jūrmalā un pastaigājoties nonākusi līdz Dzintaru koncertzālei. Tur – ārkārtīgi daudz elegantu dāmu. Jautājusi paziņai, kas te notiek, un izrādās – ir tāda Eiropas deju kustība, kurai toreiz bija izdevies apvienot vismaz 500 dāmu.
Lilita nolēmusi, ka arī Rundālē ko tādu vajadzētu. Uz novembra svētkiem uzaicinājusi ciemos deju kopu no Salaspils, un pāris nedēļas vēlāk, 28. novembrī, jau bijusi pirmā «Magnoliju» tikšanās. Savukārt pirmā uzstāšanā nākamā gada 11. martā. Astoņas dāmas, no kurām joprojām dejo divas – Rudīte un Dzintra – pašas sagādājušas sev tērpus un izpildījušas divas dejas: franču tautas deju «Pavasaris» un «Vīnes maršu». Pagāja vēl pieci gadi, un «Magnolijām» bija jau pirmie īstie skatuves tērpi, dejotāju skaits divkāršojās.
Tagad, kad nodejoti jau 20 gadi, dalībnieku skaits nedaudz sarucis un apstājies pie apaļā desmitnieka. Kopumā pa šiem gadiem bijuši astoņi skatuves tērpi. Visbiežāk dejots Pilsrundālē un tuvējā apkārtnē, taču apciemotas arī tālākas vietas Latvijā un vairākkārt pabūts aiz tās robežām.
Visus šos 20 gadus kolektīva vadītāja bijusi Aiga Vangale. Vēl pirms pasākuma «Bauskas Dzīvei» viņa pastāstīja, ka līdzīgi kā tautas dejās arī senioru deju kopām ir obligātais repertuārs, kurš gada laikā jāapgūst, lai varētu piedalīties festivālos. Papildus Aiga piedāvā arī kādu savu deju. Viņa uzskata, ka dalība deju kopā ir iespēja izrauties no ikdienas rutīnas, būt cilvēkos, uzvilkt skaisto kleitu un baudīt dzīvi.
«Magnolijas», paužot pateicību vadītājai, svētkos sacīja, ka viņas nebūtu tādas, kāds ir, ja «Aiga mums nesmaidītu, ja Aiga mūs nerātu, ja Aiga mūs nemīlētu, ja Aiga par mums neraudātu». Savukārt Aiga Vangale dejotājām dāvāja mazu, mīļu piespraudīti, lai tad, kad viņas ir uz skatuves, vienmēr būtu pie sirds, un dalībniecēm būtu drošības sajūta, ka viņa ir līdzās.
Cita skaista puķe
Tā kā «Magnoliju» vēsture ir tik rūpīgi iegrāmatota, Lilita Lauskiniece minēja ne vienu vien krāšņu skaitli, kas parāda, cik čakli «Magnolijas» šajos gados uzstājušās, cik daudz notikumos piedalījušās un atsaukt atmiņā tik dažādos neparastos atgadījumus koncertu un izbraucienu laikā.
Protams, divdesmitgades pasākuma «Sniedz roku man!» karaliene bija deja. Eleganti līganus soļus uz skatuves izdejoja un arī pa kādam ņiprākam dancim piedāvāja kā jubilāres, tā viņu viešņas – novada senioru deju kopas «Vēlreiz» no Bauskas, «Rudens rozes» no Vecumniekiem, «Kamenes» no Iecavas un domubiedrenes no Sesavas un Ikšķiles. Iejūtoties jautru matrožu un draisku oficianšu tēlos, «Magnolijas» parādīja, ka dejošanā vienmēr vieta ir arī humoram.
Kad Magnolijas bija saņēmušas daudzās dāvanas un pašas apdāvinājušas ciemiņus, kā arī kopīgi tika nopūstas 20 svecītes, atcerējāmies, ka viens jautājums tā arī palicis neatbildēts – bet kāpēc magnolijas? Un kam gan to jautāt, ja ne «Magnoliju» hronistei Rudītei Gustiņai. Viņa gan atzina, ka īpaša stāsta šeit nav. Gribējušas tik piemēroto «Rudens rozes», bet šis nosaukums jau bija aizņemts. Tāpēc bija jādomā par kādu citu skaistu puķi, un nejauši «uzpeldējušas» magnolijas.
Foto: Ivars Bogdanovs
