www.bauskasdzive.lv
Svitenes muižas svētku ieskaņā 23. jūlijā sarīkotajā pils lekciju ciklā «Iepazīsti vēsturi tuvāk» interesentiem bija brīnišķīga iespēja noklausīties trīs izcilu ekspertu vēstījumus:
Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta pētnieces Dr. Kristiānas Ābeles lekciju «Personības un mākslas vērtības Svitenes muižā, grāfienes Cecīlijas fon Anrepas-Elmptas laikmets»; «Mazās muižas» saimnieces, 18. – 19. gadsimta tērpu rekonstrukcijas meistares Elīnas Kuzņecovas stāstījumu par modes vēsturi un tērpu demonstrējumu; Mg. art. Inas Līnes lekciju «Piļu un kungu māju interjers Latvijā 19. gadsimtā».
Šoreiz sniegsim ieskatu pētnieces Kristiānas Ābeles lekcijā, kas atklāj avotus un daudz vērtīgu ziņu par dzīvi Svitenē 19. gadsimtā, kas daudziem pašlaik maz zināma vai vispār nezināma. Lūk, ko 1846. gadā grāmatā «Ko es nekad negribētu aizmirst jeb Atmiņas no manas dzīves» raksta Jūliuss Dērings: «Ar Rennenkampfa kungu es ceturtdien, 23. maijā, braucu uz Lielsvitenes muižu 36 verstu attālumā no Jelgavas, kas piederēja viņa radiniecei grāfienei Elmptai. (..) Pulksten pusčetros mēs sasniedzām Lielsviteni . (..) Apkārtne, kurai braucām cauri, bija vienlaidu plakana, labi apstrādāta un gandrīz bez mežiem. Šo plašo līdzenumu šķērso daudz paralēlu strautu un upīšu, kas plūst no dienvidiem – no Lietuvas – Lielupes virzienā. Pie vienas no tām – Svites upes – atrodas muiža, kas devusi tai vārdu. Kungu māja ir jauna, ļoti skaista un ārkārtīgi masīva būve itāļu villu stilā ar kolonnām galvenajā fasādē. To ieskauj glīts parks.»
Pētniece Kristiāna Ābele Svitenes pili pirmoreiz apskatījusi 2017. gadā, kopš tā laika te bijusi ne reizi vien. K. Ābele vākusi un pētījusi materiālus Latvijas mākslas vēstures 3. grāmatai par historisma un reālisma perioda (1840–1890) mākslas dzīvi, kur sava loma bijusi arī Svitenes muižas īpašnieku Anrepu-Elmptu gleznu kolekcijai, reihsgrāfienes Cecīlijas aktivitātēm izstāžu rīkošanā, Rīgas Mākslas biedrības dzīvē. Piemēram, citāts no laikraksta «Bauskas Vēstnesis» – 1933. g. 5. maija numura: «Elmpti bijuši lieli mākslas mīlētāji, un viņu laikā pilī atradušās ļoti daudz vērtīgu gleznu, piem., krievu mākslinieka Aivazovska darbi u. c.»
Tāpat K. Ābele min vēl vairākus faktus par grāfienes un viņas kolekcijas nozīmi sava laika mākslas dzīvē: 1869. gada decembrī gleznu izstāde Šepingu namā Jelgavā (Cecīlija Anrepa-Elmpta bija viena no dāmām, kas gādāja eksponātus izstādei, vairāk nekā 40); 1871. gada jūnijā Rīgas Mākslas biedrības rīkotā senu un modernu skolu gleznu, kā arī vietējo mākslinieku darbu izstāde Rīgas Politehnikumā (no Svitenes pils gleznu galerijas te izstādīti desmit darbi); 1873. gada augustā Rīgas Mākslas biedrības ekspedīcija uz Sviteni, Rundāli un Mežotni. Jāmin, ka 1873. gada vasarā Rīgas Mākslas biedrības krājumu sāka papildināt grāfienes Anrepas-Elmptas dāvinājumi. Toreiz tās bijušas četras gleznas. Muzejā «Rīgas birža» gleznas no «Svitenes galerijas» joprojām dzīvo un tiek pētītas, min K. Ābele.
«Vairāku muižu īpašnieku gatavība sadarboties, lai atklātībā iznestu viņiem piederošās mākslas vērtības, sabalsojās ar māksliniecisko interešu vispārējo pacēlumu, iezīmējot laiku ap 1870. gadu kā pavērsienu Baltijas provinču mākslas dzīvē,» rezumē K. Ābele.
«Mākslas ceļojuma» – ekspedīcijas dalībnieku galvenais mērķis 1873. gadā bija Svitenes pils, lai apskatītu grāfienes Cecīlijas fon Anrepas-Elmptas izveidoto gleznu galeriju. Ar nosaukumu «Svitenes galerija» avīzes «Rigasche Zeitung» redaktors Leopolds Dītrihs Ernsts fon Pecolds toreiz apzīmējis 193 eļļas gleznu kopumu, kas bijis rūpīgi kataloģizēts un izvietots četrās istabās un zālē, pārsvarā lieliskā apgaismojumā.
K. Ābele savā stāstījumā akcentē arī to, ka Cecīlija Anrepa-Elmpta kopš 1878. gada bijusi Rīgas Mākslas biedrības goda biedre, turklāt deviņu goda biedru pulciņā viņa vienīgā sieviete.
Cecīlija Anrepa-Elmpta mirusi 1892. gada augustā astoņdesmit gadu vecumā Bādenes-Virtembergas kūrvietā Vildbādē. Šis citāts no «Latviešu Avīzēm», 1892. g. 30. decembra numura, daudz pasaka par to, kāda muižniece bijusi grāfiene, kā viņa Svitenē cienīta un mīlēta: «Švitenieki. No Švitenes . Nelaiķe Švitenes muižas īpašniece ir savam pagastam daudz laba darījusi. Mājas viņa ir dievsgan lēti saimniekiem par dzimt-īpašumu jau 1865. g. pārdevusi, un par ļoti zemiem augļiem kapitāla nomaksa tiek līdz šim gaidīta, tā ka, kas gribēja, tas deldēja arī kapitālu, bet kas nē, tas maksāja vienīgi augļus. Nav zināms, kāda kunga rokās nu pagasts un muiža nāks; jo mantinieces tos nepatura, bet pārdos, tāpat kā visa cita mantība un muižas saimniecības ietaises un lietas, no 19. novembra sākot, klajā ūtrupē tiek pārdotas.
Nelaiķes grāfenes piemiņa paliks viņas pagasta ļaudīm dzīvā atmiņā. (..) Kā piemiņas zīmes ir piesūtītas un tika Šviteniešiem izdalītas Vācu valodā drukātas grēfenes miršanas ziņas, tāpat kā no viņas nelaiķa dēla katram saimniekam ir jau senāk viņa ģīmetne tikusi dāvināta. Zem nelaiķes valdības Švitenieši gaismas, attīstības un izglītības ziņā ir ar milzu soļiem tikuši uz priekšu. Miers, salda un viegla dusa lai ir tamdēļ nelaiķei! To no sirds vēlas viņas Švitenieki.»
Lekcijas sestdien ar interesei noklausījās arī vietējā skolotāja Gunta Novika, kura pati ir daudz pētījusi sava pagasta vēsturi. Viņa atklāj, ka agrāk ik pa reizei uz Sviteni atbraukuši arī Anrepu-Elmptu dzimtas pēcteči, pēdējoreiz – pirms gadiem trim no Kanādas. Arī Vācijā un Francijā dzīvojot bijušo Svitenes muižkungu pēcteči. Jāmin gan, ka Cecīlijas un Jozefa Anrepu-Elmptu vienīgie divi dēli mira jau jaunībā, neatstājot mantiniekus, tādējādi uzvārds vairs paaudzēm nevarēja tikt nodots; reihsgrāfiem bija vēl trīs meitas.
Ģirta Donerblica fotoattēlos sniegts ieskats visu triju lekciju norisē – Dr. Kristiānas Ābeles lekcijā «Personības un mākslas vērtības Svitenes muižā, grāfienes Cecīlijas fon Anrepas-Elmptas laikmets»; «Mazās muižas» saimnieces, 18. – 19. gadsimta tērpu rekonstrukcijas meistares Elīnas Kuzņecovas stāstījumā par modes vēsturi un tērpu demonstrējumos; Mg. art. Inas Līnes lekcijā «Piļu un kungu māju interjers Latvijā 19. gadsimtā».
Reklāma