Airika Balode
Vakar, 25. martā, pie pieminekļa represētajiem Iecavas stacijā tika aizvadīts komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts pasākums.
Pagājuši 75 gadi, kopš 1949. gada 25. martā masveida deportācijas piedzīvoja Latvijas iedzīvotāji. Atceres brīdi pie pieminekļa represētajiem «Sāpju semafors», ko savulaik veidojis tēlnieks Mārtiņš Zaurs, pirmdienas pēcpusdienā atklāja Patrīcija Spale un Anna Patrīcija Karele, izpildot Raimonda Paula dziesmu «Mājās».
«Šai sāpei nav un nebūs noilguma – tā turpināsies daudzās paaudzēs, un tautas likteņdaļu – izsūtītos – mēs nedrīkstam aizmirst ne brīdi,» sacīja Iecavas kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja Laimrota Jaunzeme, «laiks sadziedējis daudzas cirstās rētas, bet nekad neaizmirsīs tautas prāts šo moku ceļu, kuram jābūt svētam, jo tas no dzīvības ir darināts.» Pēc sarīkojuma atklāšanas uzrunas klātesošie vienojās kopīgā lūgšanā, izpildot Latvijas valsts himnu.
Sanākušos uzrunāja arī Iecavas apvienības pārvaldes vadītājs Normunds Vāvers. «Mēs šodien esam pulcējušies, lai pieminētu tos, kuri piedzīvoja 1949. gada 25. marta izsūtīšanu no tēva mājām, no Latvijas. Šī ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm – dažu dienu laikā okupantu vara veica otro Latvijas cilvēku masu deportāciju, kas tiešā veidā skāra vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā ap 11 tūkstošiem bērnu. Arī 206 Iecavas un tās apkārtnes iedzīvotāji tika izvesti,» uzrunā sacīja N. Vāvers, «75 gadus Latvijā nav notikušas deportācijas, taču tas nenozīmē, ka drīkstam par to aizmirst. Notiek karš Ukrainā, piespiedu bēgļu gaitas un cilvēku deportācija uz Krievijas nomalēm izrādās mūsdienu realitāte. Karš notiek tepat blakus, kur okupantu armija nežēlīgi bombardē civilos objektus un slepkavo civiliedzīvotājus. Mēs nevaram labot vēsturi, taču mēs varam no tās mācīties – gan to, cik vērtīga ir brīvība, gan to, cik svarīgi ir nepadoties dažādu grūtību priekšā un ciešanās nepazaudēt cilvēcību.» Pēc uzrunas N. Vāvers aicināja klātesošos vienoties klusuma brīdī, lai pieminētu 1949. gada represiju upurus, kuru vairs nav starp mums.
«Ik gadu pieminam tos, kam šīs deportācijas ir atstājušas dziļas rētas sirdī un dvēselē, kā arī izjaukušas tik daudz ģimeņu. Ikvienā ģimenē ir vēstures liecības, stāsti un pieredze no piedzīvotajām šausmām. Brīvības cena nereti tiek novērtēta par zemu. Nekas neatsvērs to cilvēku dzīvību, izpostītās nākotnes tajās ģimenēs, kas mira izsūtījumā, ceļā, vagonos. Mēs patiesā cieņā noliecam galvu to cilvēku priekšā, kuri par spīti visām šausmām, grūtībām un dažbrīd šķietamai bezcerībai atrada sevī drosmi. Drosmi uzdrīkstēties izdzīvot, nepadoties un atgriezties dzimtenē,» pasākuma laikā sacīja L. Jaunzeme.
Piemiņas brīža noslēgumā klātesošie kopīgi izpildīja dziesmu «Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme!».
Pasākumu kopā ar vairākiem apmeklēja iecavnieks Mārtiņš Rāviņš, kura ģimene no Iecavas tika izsūtīta 1949. gada deportācijās. Viņš dzimis svešumā Sibīrijā, Omskas apgabalā, 1951. gadā. Pats no izsūtījuma laika atceras maz, bet Latvijā atgriezās četrarpus gadu vecumā.
«Mani vecvecāki un vecāki 1949. gadā no Iecavas stacijas tika izsūtīti uz Sibīriju, Omskas apgabalu, un tika nometināti Kruķinskas rajonā. Represēts tika arī mans brālis un trīs māsas – es pati piedzimu Sibīrijā 1952. gadā. Tolaik dzīvojām Zālītē, bet ģimeni neizveda no vecāku mājām, jo mūsu vecāki bija izgājuši bēgļu gaitās uz Kurzemi, bet, kad viņi atgriezās, tad viens padomju milicis jau dzīvoja mūsu vecāku mājās. Mūsu ģimenei bija jāiet dzīvot pie kaimiņiem, un izsūtīja manējos bez īpašuma, bez nekā,» savas atmiņas uztic iecavniece Aija Štrausa, «vecvecāki un brālītis Sibīrijā mira, bet dzīvi palikušie mājās atgriezāmies 1957. gadā, kad man bija piecarpus gadu – vecākā māsa atgriezās pirmā, pēc tam mēs, pārējie. Mēs, visas četras māsas, joprojām esam dzīvas un turamies kopā. Vienai no māsām izvešanas brīdī bija 11 gadi, otrai desmit, trešajai tikai divarpus gadiņi, bet brālītim tolaik bija seši gadi.»
A. Štrausa stāsta, ka pati no izsūtījuma laika atceras maz, taču par šo laiku viņai ir stāstījušas māsas. Viņa un māsas aptuveni pirms 30 gadiem mammas māsas mājas bēniņos atrada vēstules, kuras viņu mamma bija rakstījusi savai māsai uz Iecavu. «Pirmajā vēstulē mamma rakstījusi, kāds bijis viņu ceļš uz nometinājumu, kā visi tika sašķiroti ceļā. Šīs vēstules sakopējām, lai katrai no mums būtu to eksemplāri, – kopā ir 16 vēstules par pirmajiem gadiem Sibīrijā. Šodien, atceroties to laiku un stāstot, tas nav tas pats, kā izlasīt «dzīvu» vēstuli, ko rakstījusi mana mamma,» ar stāstu dalās A. Štrausa.
Viņas māsa Astra Kriņģele, kas arī bija ieradusies uz represēto piemiņas pasākumu, izsūtījuma brīdī bija vecāka un atceras, ka vilcienā visu laiku bļāvusi, ka grib pienu. Viņa stāsta, ka pēc ilgā ceļa uz nometinājuma vietu, lai gan bijusi jau nedaudz vairāk kā divus gadus veca, vairs nav mācējusi staigāt.
Rita Sproģe izsūtījuma brīdī dzīvoja Daugavpils apriņķī, un viņu ģimene tika izvesta no Nīcgales stacijas. Brīdī, kad ģimeni deportēja, R. Sproģei bija tikai 11 mēneši, un viņas viena gada jubileja tika «sagaidīta» lopu vagonā, ceļā uz Omskas apgabalu. «Tēva brālis palika Nīcgalē, un kad ešelons ciemam brauca garām, viņš domāja, ka viņu arī ņems vagonā, bet viņu atstāja Latvijā – mans tēvs viņam teica ardievas,» stāsta represētā R. Sproģe, «atgriezāmies Latvijā 1960. gadā, kopā nometinājumā bijām 11 gadus, un atgriezāmies visa ģimene kopā – arī ar brālīti, kurš piedzima Sibīrijā. Pašlaik dzīva esmu tikai es un mans brālis, kurš dzīvo Rīgā.»
Nīcgalē R. Sproģe un brālis pabeidza septiņgadīgo skolu, bet pirmās sešas klases viņa bija izmācījusies Sibīrijā. Latvijā ģimene visu laiku dzīvoja «uz koferiem», jo ilgāku laiku vienā vietā nedrīkstēja apmesties. Ventspilī, Ugāles mežos, viņu vecāki dabūja darbu pie sveķu tecināšanas un kādu laiku dzīvoja tur, jo mežā viņus neviens nemeklēja. Kad atļāva dzīvot tur, kur paši cilvēki vēlas, no Ventspils puses ģimene vēlāk arī pārcēlusies uz Iecavu, lai bērni būtu tuvāk Rīgai un varētu skoloties. «Izsūtījuma sākumu neatceros, taču skolas laiku Sibīrijā atminos – mūs visādi apsaukāja, bet mācījāmies ļoti labi. Līdz skolas beigām bija palicis pavisam maz, bet bija pienācis laiks atgriezties dzimtenē,» atceras R. Sproģe.
Reklāma