www.bauskasdzive.lv
Tradicionālais kultūras sarīkojums «Meteņdiena Vecumniekos» norisinājās sestdien, 11. februārī. Pirms deviņiem gadiem iedzīvinātā tradīcija maskoties un ar jautrām izdarībām teikt ardievas ziemai un gaidīt atnākam pavasari joprojām tiek turēta godā.
Kovidlaikā, kad ierobežojumu dēļ nebija iespējams pulcēties kopā, tika meklētas iespējas, kā tradīciju saglabāt. To izdevās, rīkojot virtuālo rakstu rakstiem izrakstīto cimdiņu un zeķīšu gājienu, organizējot radošo darbu konkursu «Rudzu spēks» un citas aktivitātes.
Šogad svētki sākās ar Meteņu tirgu. Drūmi pelēkajā, lietainajā un vējainajā rītā pircējus un pārdevējus uzmundrināja Vecumnieku tautas nama amatierteātra «Vecmuiža» priekšnesums un Bārbeles folkloras kopas «Tīrums» klātbūtne. Teātra ļaudis izrādīja režisores Vēsmas Petruševicas īpaši svētkiem radītu skeču, savukārt folkloristi Iritas Vimbas vadībā Meteņus ieskandināja ar dziesmām. Neizpalika arī senu mitoloģisku ticējumu daudzināšana.
«Tiem, kuri atbraukuši šodien tirgoties, auglība garantēta visu gadu,» apgalvoja I. Vimba. Viņa aicināja pārdevējus ar savu preci lielīties, jo «Meteņos ir dūšīgi jālielās, tad būs laba raža un viss augs griezdamies». Pirms tam īpašu dāvanu saņēma tirgus pārvaldnieks Ingus Liepa, kurš tika pie budēļa steberes jeb auglības saišķa – diviem āboliem un burkāna. Lai gan latvieši iedzimtās kautrības dēļ nav naski uz lielīšanos, I. Vimbas pierunāti, vairāki tirgotāji tomēr sadūšojās par savu preci pastāstīt.
Nelāgie laikapstākļi daudzus atturēja iziet no mājām, tāpēc šoreiz pircēju un pārdevēju bija mazāk nekā citkārt, taču folkloristi aicināja nebēdāt par lietu un stipro vēju, jo «lietus – tā ir auglība» un kuram slapjuma vairāk tikšot, tam arī visi citi labumi šogad būšot pārpārēm.
Vēlāk norisinājās tradicionālais budēļu, ķekatu un citu maskoto tēlu trokšņainais gājiens no Vecumnieku centra uz Jauno ezeru, kas pēc ūdensvada caurules remonta atkal ir savā vietā. Nonākuši uzkalniņā, kas vietējo valodās tiek dēvēts par Meteņkalnu, svētku dalībnieki no tiesas sajuta ziemas un pavasara stīvēšanos. Tika uzsūtīts gan lietus un vējš, gan sniegs, bet vienubrīd strīdā gāja tik karsti, ka budēļiem no galvas rāva nost augstās salmu cepures un abas dalībnieku ērtībām uzslietās teltis aizlidoja pa gaisu. Tas vispārējo jautrību tikai vairoja un netraucēja ļauties dažādiem rituāliem.
Par to, ka tiem nudien ir kāda nozīme, ikviens varēja pārliecināties. Kad no piekalnītes bija noripināta salmu ugunsbumba – lai sasildītu zemi un modinātu to pavasarim, bezcerīgi pelēkie mākoņi pēkšņi pašķīrās un zilajā debesjumā uzmirdzēja saule. Maģiskais brīdis gan nebija ilgs, tik vien, lai pagūtu nobaudīt gardo Vecmuižas putru un kādu Meteņu meldiņu no dziesmu pūra izlocīt.
Svētki noslēdzās Vecumnieku tautas namā ar danču vakaru. Tajā piedalījās Bārbeles folkloras kopa «Tīrums» un Biržu rajona kultūras centra folkloras ansamblis «Siaudela». Īpašs notikums bija Zemgales danču burtnīcas «Es mācēju bumbulēt» atvēršana. Izdevumā apkopoti un atspoguļoti danči, kas pierakstīti Zemgalē un iezīmē lokālās tradīcijas savdabību. Viena no burtnīcas autorēm ir folkloriste, «Tīruma» vadītāja I. Vimba.
Reklāma