Uldis Varnevičs
Mājražotāju produkcija mūsu iedzīvotājiem kļūst aizvien interesantāka, to apliecina sarīkojums «Novada garša» Stelpē
Stelpes atpūtas kompleksā «Pīlādži» šogad notika Latvijas Lauku konsultāciju centra (LLKC) rīkotās aktivitātes «Novada garša» Zemgales reģionālais pasākums. Laiks bija labs, un te ieradās apmēram tūkstotis interesentu.
Atbraukušajiem 23. jūlijā bija iespēja vērot arī motokrosa čempiona Matīsa Karro paraugdemonstrējumu «Pīlādžu mototrasē», kā arī klausīties grupas «Laime pilnīga» un Jāņa un Anetes Buķeļu uzstāšanos. Visas dienas garumā aktivitātes vadīja aktieris Normunds Laizāns.
Cepelīnu deficīts un gardie ķiļķeni
Vislielāko skatītāju uzmanību saistīja meistardarbnīcas, kur sākumā ķiļķenus piedāvāja Daira Jātniece no Codes pagasta. Savukārt lietuviete no pārrobežas Germanišķos Regīna Ukriņiene cienāja ar cepelīniem, kurus gatavo arī savā ēstuvē Bārbeles pagastā. Tā mums te Zemgalē savijas lietuviskā un latviskā kultūra.
Pēc meistares R. Ukriņienes stāstījuma, galvenais, kas vajadzīgs, lai izdotos labi un garšīgi cepelīni, esot saimnieču meistarība. Viņa slavēja savas darbinieces, kuras precīzi zinot, cik daudz ir jāliek klāt cietes, lai cepelīnam būtu ideāla sasaiste.
Regīnas cepelīni kļuva savā ziņā par pasākuma «naglu», jo pirmo partiju izpirka praktiski uzreiz un vajadzēja taisīt otro piegājienu. Un arī tad izrādījās, ka pieteikušies ir vairāk gribētāju, nekā ir piedāvājums, un nācās gatavot vēl trešo partiju.
Lielu uzmanību guva arī milzu vegānā burgera pagatavošana, kur daļa baudītāju atzina, ka lielas atšķirības no gaļas nav.
Daira Jātniece šajā pasākumā piedalās jau trešo reizi. Interesanti esot bijis pavērot citus piedāvājumus. «Arī mūsdienu milzīgajā piedāvājumā cilvēki grib kaut ko jaunu, bet ko tu jaunu izdomāsi? Tomēr domājam. Kaut vai no pārbagātības atgriežoties pie vienkāršākām garšām,» saka D. Jātniece, kuras ķiļķenus arī apēda visus.
Recepte esot vienkārša – milti ar ūdeni. «Man patīk strādāt ar saviem – pilngraudu rupja maluma kviešu – miltiem, bet ir jālieto arī bīdelis, lai būtu saistviela, kas sasaista kopā. Pildījumā biezpiens ar cauraudzīti un garšvielām. Lietoju pašas gatavotas garšvielas,» stāsta saimniece.
«Ēdienu vispirms baudām ar acīm, pēc tam ar smaržu un tad ar garšu. Tāpēc svarīgi, lai izskatītos labi, labi smaržotu un labi garšotu. Un, ja laiks ir labs un cilvēku ir daudz, tad pasākums vienmēr ir izdevies. Vajag jau cilvēkus. Varam šeit kā aktieri būt, bet, ja nav cilvēku, tad nav jēgas,» smaidot stāsta D. Jātniece.
Grilēšana kā šovs
Meistarklases noslēdza iecavnieks Agris Poļaks ar grilētu jēru. Viņš kopā ar ģimeni pirms pieciem gadiem nopircis īpašumu Iecavā, palikuši ļoti apmierināti – no vietas, kas atrodas Latvijas vidū, esot visvieglāk izbraukāt pa visu valsti. Uzsākuši arī aitu audzēšanu, un tā par populāru piedāvājumu kļuvis grilēts jērs.
«Savulaik pats mācījos par šefpavāru, bet man tomēr vairāk patīk cilvēki apkārt un tusiņi. Aizbraucu uz Angliju un iemācījos grilēt. Iepatikās. Sāku grilēt cūkas 60 – 80 kilogramu svarā, vēlāk arī jērus. Tomēr grilēšana ir vairāk kā šovs – tā ir smaržas bauda, zināmā mērā arī skatam, un beigās to sagaidi kā ēdienu,» stāsta meistars.
Viņa mērķis ir plašāk iepazīstināt ar jēra gaļu, jo cilvēkiem mēdzot būt aizspriedumi. «Tradicionāli šašliku gatavo no jēra gaļas, bet pie mums ierasts no cūkas. Tomēr, kad pamēģina manu jēru, tad aizspriedumi par jēra gaļas garšu ir beigušies. Grilējam uz nebēdu pa visu Latviju,» savu piedāvājumu raksturo A. Poļaks.
Recepti viņš neslēpj – katrs, kam ir vēlēšanās, varot izmēģināt. «Jērs marinēts sarkanvīna marinādē. Saliec maizīti, pudeli vīna, citronu, rozmarīnu, sīpolus, timiānu, sāli un to visu masu iešuj vēderā. Baltmaizi vajag, lai šķidrums neiztek ārā. No ārpuses grilējas, no iekšpuses sutinās un taisās mīksts. Kad ir gatavs, pildījums izbirst ārā un tad no āra mitrina. Tas nav noslēpums, bet ir jāmāk to paveikt. Pats vairāk nekā desmit gadus grilēju, arī 80 kilogramu cūkas, kas sanāk kraukšķīgas no ārpuses un izgrilētas iekšpusē. Vairāk nekā desmit gadi ir jāmācās, jāgūst pieredze, lai vienmēr ir līdz mugurkaulam, zem lāpstiņas izgrilējies. Tā ir tā māksla,» stāsta meistars.
Forša atmosfēra
Apmeklētāji par pasākumu bija sajūsmā. «Ļoti novērtēju cepelīnu meistares. Arī Ilutas Straģes «Krišjāņu» saimniecību – viņu aitu piena saldējums bez specifiskās garšas patika. Varētu turpināt, saukt un saukt. Bet viss pasākums jau ir kā īpašas Zemgales novada «odziņas». Arī vieta laba. Šeit parasti braucu garām, domāju – vienkārša mototrase, bet izrādās, ka te ir vesels, foršs komplekss,» stāsta Anita Siliņa no Jelgavas.
«Daudz sieru, dzērienu. Ir ļoti jauki, ka var tādā vienā vietā redzēt, iepazīt, tālāk meklēt kontaktus un iegādāties dažādus produktus un pakalpojumus. Pasākuma vieta – ļoti jauka, plaši, ērti visiem,» teica Aija Luse no Siguldas.
«Atdevām mūsu žetonus Dreiliņam par vēsumā žāvētiem augļiem. Ļoti garšīgi. Paši pasūtām regulāri un priecājamies viņus redzēt šeit. Atbraucām skatīt Matīsu Karro – kādu šovu parādīs trasē, lai bērni redz, kā tas izskatās,» stāsta Kaspars Kokorēvičs un Laura Vairova.
Ļoti apmierināti bija vietējie pagasta un Vecumnieku apkaimes iedzīvotāji. «Balsošanas žetonu atdevu Skaistkalnes ābeļu bioloģiskajai saimniecībai. Biju tur mācībās, pats stādīju ābeles, praktiski esmu roku pielicis – tagad garšoju ražojumu. Te ir ļoti forši – «Pīlādžu» atmosfēra, viss smuki sataisīts,» pauž stelpietis
J. Klāviņš. «Atmosfēra ļoti jauka. Biežāk būtu tādi pasākumi, katru sestdienu tā pasēdēt, kaut ko labu nogaršot, pie mūzikas paēst, atpūsties – baudīt dzīvi. Formāts ļoti labs. Var parunāties, uzzināt kaut ko jaunu,» vērtē iepriekšējā komentētāja kaimiņš Ilgonis Lukša no Stelpes pagasta. Vīri atzīst, ka šāda formāta pasākumi – ar nelielu skaitu mūziķu un mazu estrādi, kur galdiņi un interesantu ēdienu piedāvājums, – varētu būt pieprasīta nedēļas nogales izklaide.
Apmeklētāji norādīja arī uz dažiem mīnusiem – gribējies tomēr plašāku produkcijas piedāvājuma klāstu, vairāk tirgotāju. Trūcis reklāmas – daži uzzinājuši tik pēdējā brīdī no paziņām.
Pirmā vieta – diviem
Reizē ar iepirkšanos un klausīšanos apmeklētājiem ir vēl viens uzdevums – ar žetoniem balsot par labāko garšu no visa piedāvājumu klāsta. Trīs saimniekus, kuru produkti šķituši visgardākie, «Novada garšas» rudens noslēguma pasākumā Rīgā aicinās tirgoties bez nodevas.
«Ar žetoniem patērētājam ir interese pieiet pie katra ražotāja, kas ir pasākumā, nogaršot, izrunāties un izvēlēties, kam žetonu atdot. Ražotājam atkal ir interese reklamēt savu produktu, lai šo žetonu par viņu atdotu. Tāpēc to saucam par «tautas garšu», jo vērtētājs ir tauta,» stāsta Elīna Ozola, LLKC lauku attīstības nodaļas vadītāja.
Viņa vērtē, ka apmeklējums atkarīgs no laika apstākļiem. Ieradušies apmēram līdz tūkstotim interesentu. «Esam apmierināti par apmeklētāju skaitu. Visi trīs šī gada pasākumi ir tādās tālākās vietās, uz kurieni speciāli jābrauc. Mēs gribam, lai cilvēki pavada vairāk laika šeit, nevis tikai kaut ko nopērk. Lai atnāk, paklausās, kā gatavo dažādus ēdienus, un parunājas ar ražotājiem, iepazīstas ar viņiem,» stāsta E. Ozola.
Visvairāk balsošanas žetonu un turklāt vienādā skaitā bija samests Brunavas pagasta zemnieku saimniecības «Krišjāņi» trīslitru burkā, kā arī Ulbrokas mājražošanas uzņēmuma «Dreiling» traukā – viņi gatavo aukstumā žāvētus augļus un dažādus krēmus. Tā nu kuriozi sanāca, ka «Lapsu mājas siers» ir trijniekā, bet viņiem otrā vieta.
Aizvien populārāks
Apmierināts ar redzēto ir Latvijas Lauku konsultāciju centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis: «Pirms astoņiem gadiem uzsākām mazo mājražotāju atbalstu, popularizēšanu un nokļūšanas tirgū veicināšanu. Lai mazie ražotāji var iepazīties ar patērētāju pa tiešo, bez starpniekiem. Pirmajos gados bija maz to, kas ticēja, ka mūsu mājražotāji spēj būt «garšīgi». Tagad ir jūtams rezultāts, un ceru, ka pēc gadiem tas būs ļoti populārs pārtikas iegādes veids. Esam izveidojuši interneta «Novadu garšas» katalogu. Ar katru gadu pieaug apmeklētāju skaits, un gribētos arī vairāk mājražotāju. Eiropā, piemēram, Vācijā un Austrijā, tie ir ārkārtīgi populāri, tūkstošiem cilvēku liels apmeklējums, arī dalībnieku ļoti daudz. Tomēr šodien daudzi mājražotāji atteica, jo brauc uz citiem tirgiem. Mums pašiem jāstrādā popularitātes un lielāka dalībnieku skaita veicināšanā.»
Viņš atzīst, ka ir arī kuriozi. «Zemgalē mums ir milzīgi kviešu lauki, bet maize bija paredzēta tikai vienam tirgotājam no Tērvetes, taču tas pats saslima un neatbrauca. Pašceptā maizīte tomēr ir nesalīdzināma – iepriekšējos pasākumos piedāvājums bija iespaidīgs, riktīga bagātība, ar ko var lepoties. Šodien ienāk vairāk iekšā liellopu gaļa, stiprāki dzērieni. Pat alus no bērzu sulām – tas bija neticami,» tā M. Cimermanis.
«Jēpis» piesaista
No Bauskas novada apmeklētāju uzmanību visvairāk saistīja «Krišjāņu» stends ar sieru un saldējumu, bet bija arī citi. SIA «Dūmiņu vīna darītava» šoreiz stendā pārstāvēja jaunā paaudze, pati meistare Ieva Dūmiņa vairāk baudīja apkārtējo sarīkojuma gaisotni.
Ar savu jauno piedāvājumu sanākušos iepazīstināja SIA «Pienjāņi» agronome Inese Skrēbena. Kā jau «Bauskas Dzīve» iepriekš rakstījusi, saimniecība savus ražojumus pārdod ar zīmolu «Jēpis». Nodrošina ar bioloģiskajiem āboliem Vecumnieku apvienības izglītības iestādes, bet kā galveno savu produktu piedāvā sulu un tagad arī sidru. Mērķis tomēr esot nevis vienkārši pārdot kādam ābeļdārza produkciju, bet gan pārstrādāt, pievienot savu vērtību. Vēl aizvien notiekot eksperimenti ar garšām, bet kopumā produkcija bija salīdzinoši pieprasīta.
Sadarbojas ar Lietuvu
Ik pa brīdim kāda meistara stāstījumā un apskatā parādās arī kaimiņzemes Lietuvas vārds. Sasaiste var būt gan gaidīta, gan arī negaidīta.
Pasākuma vadītājs N. Laizāns priecājās, uzzinot, ka cepelīnus gatavo īsta lietuviete, kas Latvijā nodarbojas ar savu uzņēmējdarbību. Stāstot par to, ko un kā izmanto cepelīnu gatavošanā, R. Ukriņiene atzina, ka no Lietuvas esot salīdzinoši maz produktu – pie iespējas iepērkot izejvielas mērcei.
SIA «Pienjāņi» agronome Inese Skrēbena pastāstīja, ka savulaik ābeļu stādi iepirkti Lietuvā, bet citādi izteiktas sadarbības ar Lietuvas pusi pagaidām neesot.
Savukārt M. Cimermanis atzina, ka varētu veidot sadarbību ar Lietuvas pierobežas rajoniem tieši pasākuma ietvaros, uzaicinot ražotājus no tuvākajiem pierobežas rajoniem, bet pats konkurss tomēr esot domāts Latvijas ražotājiem – viesi piedalīties nevarēšot. Tāpēc nav prognozējams, cik ieinteresēti tādā pasākumā būtu mūsu pārrobežas kaimiņi.
«Roņuki» bez roņiem
Uz sarīkojumu atbraukušie varēja piedalīties arī nelielā pārgājienā Stelpes pusē, apciemojot saimniekus gides Inas Jurģes vadībā. Par pastaigu gide vēsta savā facebook.com lapā:
«Ciemojāmies zemnieku saimniecībā «Roņuki». Roņu tur nav – ir vistiņas, gaiļi, tītari un tik tikko dzimuši pīlēni. Netālu no «Roņukiem» aizslēpies Nīzeres sēravots, turpat neliela Stelpes minerālūdens ražotne. Arī šeit mūs mīļi sagaidīja, pastāstīja un pacienāja.
Pa smuku taciņu ejam līdz pat Ķuņķiem, Svētozolam un Viduslaiku kapsētai. Mežā meža zemenes, mellenes, orhidejas zied. Tālāk saimnieka Kristapa vadībā ejam «džunglīšos», lai nokļūtu Timuku dendroloģiskajos stādījumos. Ko tik latvieši agrāk nav darījuši – sākums «Timukos» 19. gadsimta otrajā pusē, turpinājums «Iztekās» un «Grašos» 20. gadsimta sākumā.
Tā mēs paciemojāmies Zemgales «Novada garšā» – staigājām, smeķējām, nedaudz palustējām un mājās steidzām!»
Reklāma