www.bauskasdzive.lv
Viņu mīl gan skatītāji, gan teātra kritiķi, un, protams, ģimene: bērni, mazbērni un mazmazbērni. Ne tikai mākslā, bet arī dzīvē viņš iemieso kādas vārdos grūti nosaucamas vērtības un šarmu: viņa klātbūtnē ir sajūta, ka viss ir un būs labi. Viņš – neviens cits kā visu mīlētais aktieris Uldis Dumpis, kam šogad – 80, ziņo LTV raidījums “Daudz laimes, jubilār!”.
Nebūdams noskaņots lielām svinībām un jubilejas intervijām, raidījumam “Daudz laimes, jubilār!” Dumpis tomēr dāvina ekskluzīvi garu piektdienas vakara sarunu.
Kad liktenis uzgriež muguru
Uldis Reinis Dumpis ir dzimis 1943. gada 3. oktobrī Latvijas Universitātes studentu Teodora Reiņa Dumpja (1923–1945) un Lilijas (dzimušas Ramanes) Dumpes (1922–2002) ģimenē. Tēvs studējis jurisprudenci, mamma – filoloģiju un filozofiju, bijusi izglītota arī mūzikā, strādājusi par mūzikas skolotāju un ērģelnieci.
Liktenis pret jauno ģimeni nebija labvēlīgs – Uldim neizdevās savu tēti iepazīt: 20 gadu vecumā Teodors Reinis Dumpis tika iesaukts vācu armijā, un vienīgā ziņa, ko ģimene kara beigās saņēma, bija: pazudis bez vēsts.
“Man ir 4 gadi!”
Savus pirmos dzīves gadus Uldis pavadījis Īslīces pagasta “Dumpjos”, – dzimtas mājās, ar ko saistās arī pirmā bērnības atmiņa: “Atceros, ka sēdēju uz galda, šūpoju kājas un atkārtoju: man ir 4 gadi, man ir 4 gadi!” stāsta Uldis un bez koķetērijas, savā pragmatiskajā stilā piemetina: “Bet, jo es vecāks kļūstu, jo mazāk esmu pārliecināts, vai tā tiešām bija.”
Skola Rundāles pilī
Skolas gaitas Uldis iesācis Īslīces pamatskolā, bet vēlāk abiem ar mammu nācās pārcelties prom no dzimtas mājām – uz Rundāles pagastu un Bausku, kur Dumpis mācījies Pilsrundāles septiņgadīgajā skolā, – tagadējās Rundāles pils ēkā, savukārt 1961. gadā Dumpis beidzis Bauskas vidusskolu.
Mamma un vēsmas no Ulmaņlaika
Mazo Uldi audzināja mamma un vecmamma: “Toreiz es, protams, nespēju novērtēt, cik viņas bija labas. Tikai tagad es saprotu, cik mana mamma bija gudrs pedagogs: viņa neko no manis neslēpa un ļoti daudz ar mani runājās. Pienākot Atmodas laikiem, es brīnījos, ka daudzi cilvēki neko nezina par Ulmaņlaikiem, par vācu laikiem, – mana mamma stāstīja par visu, kas ir bijis. Pie tam – viņai bija ļoti objektīvs skats, kaut arī mamma pārdzīvoja daudzas lietas, ko viņa bija izdarījusi bailēs. Piemēram, 1944. gadā, kad fronte nāca atpakaļ un mums paziņoja, ka dzimtas lielajās “Dumpju” mājās būs Sarkanās armijas štābs, mamma bailēs no sodiem vircas bedrē izmetusi daudzas tēta grāmatas, ko padomju vara varētu uzskatīt par nepieņemamām, pretvalstiskām,” atceras Uldis, kas tomēr ticis pie daudzu interesantu pirmās brīvvalsts laika izdevumu lasīšanas. “Man ļoti patika žurnāli “Daugava” – un līdz ar to daudzas lietas es ieraudzīju asākā gaismā, citādāk skatījos uz padomju laika sistēmu.”
Mīkstākie žagari
Mākslinieks neatceras, ka bērnībā būtu strādājis daudz palaidnību: “Laikam biju diezgan rātns bērns, taču vienu reizi gan es atceros: mamma lika man iet un saplūkt sev pašam žagarus,” – nedarbs gan neesot palicis atmiņā. “Savā bērna prātā saplūcu egles zarus, – ar aprēķinu, ka skujas būs mīkstāks peramais, taču skujas ātri vien nobira, un mans plāns nenostrādāja,” nosmaida Dumpis, piebilstot, ka nekāda lielā pēršana jau arī neesot bijusi, “tikai pa kājām dažas reizes.”
Titulloma “Liliomā” – ar Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmām – ir viena no leģendārākajām Dumpja lomām, kurā viņam – un ne vienīgo reizi – nācās iekāpt arī dziedošā aktiera kurpēs, kaut gan pie muzikālajiem aktieriem Dumpis sevi nepieskaita.
Mammas, mūzikas skolotājas un ērģelnieces dēls būdams, Uldis gan ir mācījies arī mūzikas skolā: apguvis klavieres un trompeti, kādā senā bērnības foto uzņēmumā mazais Uldiņš redzams arī ar akordeonu rokās, taču mākslinieks to neuzskata par pieminēšanas vērtu: “Mācījies mūzikas skolā es, protams, esmu, bet mana mūzikas karjera nebija veiksmīga,” viņš smiedamies atmet ar roku. “Varbūt kādus divus gadus es to trompeti mocīju. Mēs, starp citu, toreiz Bauskā dzīvojām vienā mājā ar Kugrēnu ģimeni, un tad Lāsmiņa (Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna – red.), vēl maza meitene būdama, un arī pārējie – viņi to visu dabūja noklausīties,” Dumpis piebilst un saka, ka labāk jau nu būtu šo viņa karjeras daļu noklusēt. “Mamma man mūzikas skolā pasniedza obligātās klavieres un netika ar mani galā. Tad mēģināja pie cita skolotāja, bet nu – tas beidzās ar to, ka es izvēlējos basketbolu, kas man kā puikam patika daudz labāk.”
Lai arī mūzikas skolu nomainījis pret sportu, dziedāšana Dumpim allaž patikusi, tas arī piederējās pie to laiku tradīcijas: “Kopš bērnības visās kompānijās dziedāja, un es – dziedāju līdz, – man joprojām patīk kompānijās uzdziedāt. Ir žēl, ka cilvēki tagad vairs tik daudz nedzied. Viens vīrs man teica: “Tā dziedāšana beidzās ar brīdi, kad izdomāja aparātus ar taustiņu “play”,” nosmejas Uldis, bet pats sevi palabo: “Patiesībā jau dzied arī šodien. Vārdi gan ir daļēji aizmirsušies, bet vajag tikai kādam paņemt akordeonu vai ģitāru – un aiziet!”
Sapnis par lielo ģimeni
Bērnībā, dzīvojot trijatā ar mammu un vecmāmiņu, Uldim esot bijis sapnis par lielu ģimeni, kas sēž apkārt galdam. Šim sapnim liktenis bijis labvēlīgs: “Kad visi sabrauc ģimenes lauku mājā pie Raiskuma ezera, esam padsmitos,” priecājas Uldis, un kā gan ne? Meitas Daces četri bērni: Madara, Reinis, Jānis un Marta ir pieauguši, satikuši savas otrās puses, un nu jau Uldis un viņa sieva, Latvijas Televīzijas ilggadīga režisore un producente Daina Dumpe, ir arī vecvecāki.
Atsaucoties raidījuma “Daudz laimes, jubilār!” aicinājumam, Dumpju meita Dace saorganizē savus četrus bērnus, kas savukārt pārkārto savus plānus, atbraucot no savām dzīves vietām Cēsīs un Talsos uz Rīgu, uz Zaķusalas krastmalu, lai savam “O” – tieši tā viņi visi sauc Uldi Dumpi! – nofilmētu jubilejas pārsteiguma video sveicienu.
Katram no viņiem ir, ko pastāstīt, un galvenokārt par kopā būšanu laukos, par daudzām vasarām, ko atspoguļo arī Latvijas Televīzijas video arhīvs: televīzijas ļaudis Dumpju mājās vienmēr bijuši gaidīti! Ir daudz epizožu, piemēram, no Ulda 50. dzimšanas dienas, kurās mazbērni vēl ir pavisam mazi.
Mazbērni stāsta, ka kopš bērnības Ulda ikdienas leksikā dabiski un viegli iekļāvušies citāti no dažādām lomām, ko Dumpis piemērotos brīžos izspēlē kā joku vai kā komentāru. Vairākus no tiem lieto daudzas Latvijas ģimenes, jo citāti no filmām ar Ulda piedalīšanos “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Emīla nedarbi”, “Melnā vēža spīlēs” vai citām ir folklorizējušies.
Ne vienā vien ģimenē, tāpat kā vasarās pie Dumpju ģimenes pusdienas galda, nedrīkst nākt neapģērbies, jo turpinot “Limuzīna…” tradīcijas, “pie galda nav nekāda nūdistu biedrība”.
Ulda mazbērni stāsta arī par citām ģimenes tradīcijām, piemēram, ka pie galda visi respektējot vietu, kur sēž Uldis, un citi tur nedrīkstot sēdēt (par ko Uldis pats gan nobrīnās vien!). Mazdēli Reinis un Jānis, abi ar ceļu inženieriju un būvniecību saistīti būdami, daudz stāsta par Ulda ietekmi uz viņu profesijas izvēli: Uldi no bērnības aizrāvuši sapņi par svešām zemēm, interesējusi ģeogrāfija, abi ar sievu Dainu viņi daudz ceļojuši. Agrākā ceļojumu plānošana saistījusies ar lielu karšu pētniecību, un tajā Dumpis joprojām ir meistars, iesaistot arī savus mazdēlus, īpaši vecāko – Reini. Arī šovasar ļoti skrupulozi ticis izplānots ģimenes ceļojums uz Bausku un citām Ulda bērnības un jaunības vietām: “Man tas būtu parasts ceļojums, bet, kad pie plānošanas ķeras “O” un Reinis, tad ar daudzām detaļām tas kļūst par kaut ko īpašu. Braucot ar divām automašīnām, mēs arī sazināmies ar rācijām, un “O” mums stāsta visādus atgadījumus vai arī – mēs vienkārši visi runājamies, lai garais ceļš būtu īsāks un interesantāks,” prieku par iespēju būt kopā raksturo mazdēls Jānis.
Pašu galveno, to, ko domā visi, pasaka mazmeita Madara: “Es esmu pateicīga kosmosam, ka ne tikai man, mazai esot, bija tādi vecvecāki, kas manu dzīvi darīja tik laimīgu un piepildītu, bet viņi joprojām ir – arī maniem bērniem. Esot kopā ar “O”, vienmēr ir sajūta, ka viss būs labi, viss būs kārtībā!”
Lieki teikt, ka pats “O” ir gandarīts un, raidījuma vadītāja Andreja Volmāra aicināts, steidz paskaidrot, kas tas par dīvainu vārdu “O”, kādā mazbērni vectēvu uzrunā: “Madariņa, mana vecākā mazmeita, vēl bija pavisam maza, kad, mani saucot, es nākot vienmēr atsaucos: “Ū-ū!”. Tad nu viņai saistījos ar “Ū-ū”, kas vēlāk pārtapa par “O”. Un tā tas mazais vārdiņš patapinājās arī citiem mazbērniem un mazmazbērniem,” stāsta Dumpis. “Savukārt Dainu visi sauc par Nanīti: īsti nevarēdami izrunāt vārdu Dainīte, kā es sievu saucu, mazie izdomāja viņai savu vārdu. Un tā arī Daina ieguva jaunu vārdu.”
Virsvērtība
Uldis ir teicis, ka ir lauku zēns, par saviem mīļākajiem darbiem minot malkas skaldīšanu un kartupeļu tīrīšanu. Ilgus gadus Dumpis laukos arī nodarbojies ar kartupeļu audzēšanu: “Esmu lauku zēns, daba un lauki man nozīmē atpūtu un brīvību!”
Līdzīgi kā kolēģis un draugs Ģirts Jakovļevs, ar kuru Ulda dzīves ceļi krustojušies ne tikai uz Nacionālā teātra skatuves un aktieru ģērbtuvē nr. 12, bet ilgus gadus arī vasarās, kopā ar ģimenēm dzīvojot blakus istabiņās teātra vasarnīcā Vecāķos, – necieš vaidēšanu un sūdzēšanos, un vismazāk Dumpim patiktu kādu apgrūtināt ar savām problēmām. Joku un blēņu stāsti allaž bijuši viņa garā, ko viņš “pokera ģīmī” spēj izstāstīt tā, ka mēs visi, skatītāji un klausītāji, nevaram beigt smieties.
Taču šķiet, ka smejoties vienmēr ir prieks ne tikai par Dumpja asprātīgi pasniegto stāstu, bet varbūt vēl vairāk par pašu stāstnieku, kas ap sevi iemieso to visu, ko var pateikt ar vienu īsu sajūsmas izsaucienu: “O!”
Reklāma