Spēks un enerģija visam gadam! Bauskas pilskalnā piedzīvo saulgriežu maģiju

Bauskas iedzīvotāji un citi interesenti jau trešo gadu tika aicināti piedalīties saulgriežu saullēkta sagaidīšanas ceremonijā “Spīgo”, lai piedzīvotu iespaidiem bagātu dienas sākumu un kopīgi modinātu gada spēcīgāko sauli. Bauskas pilskalnā, pļavā pie Ķirbaksalas, pirms pulksten četriem 21. jūnija rītā pulcējās vairāk nekā divi simti pamatā tautas tērpos vai baltās drānās tērpti ļaudis. Miglas vāli ieskāva apkārtni un radīja mistiskas noslēpumainības plīvuru.

Vispirms ar klusām dabas skaņām un tautasdziesmu motīviem sanākušos sveicināja grupa “Kanisaifa mistērijas”.  Ceremonijas galvenā sastāvdaļa bija uguns rituāls, kuru vadīja dziedātāja, mūziķe un rituāla vadītāja Maija Sējāne-Īle ar vīru Nilu Īli. Maija pirmā liesmu pabaroja, ziedojot ugunij stihijas, kam klāt liktas labas domas un vēlējumi. Maize simbolizē Zemi, medus – Vēju, tad vēl Ūdens, bet graudi – spēkam un izturībai. Liesmās tika mestas arī monētas, kuras rituāla vadītāja aicināja sameklēt, kad uguns izdziest. Atrasto naudu var likt makā, un veiksme atradēju neatstās. Arī katrs atnākušais ugunij varēja ziedot čiekuru, lai tas paņem visas bēdas un nelaimes, kā arī ziedu pušķi, kuru metot ugunī, bija jāieliek doma sev.

Mūziķis Nils Īle kopā ar sievu Maiju Sējāni-Īli otro reizi viesojās Bauskā, viņi bija aizsācēji šai saullēkta sagaidīšanas ceremonijai “Spīgo”. “Toreiz bija pandēmija, ierobežojumi, tālab šogad tā pamatīgāk visam piegājām. 2021. gadā te pļavā sanāca ap 60 cilvēku, bija jau arī limitēts skaits, cik varēja pulcēties kopā, nedrīkstēja sadoties rokās, bet šorīt necerēti bagātīgs ļaužu pieplūdums,” pēc pasākuma sacīja M. Sējāne-Īle.

N. Īle atklāja, ka tagad vairāk bija piedomāts pie kompozīcijām, kuras spēlēja, bet pats rituāls bija līdzīgs. Uz lielu cilvēku daudzumu visas nianses ir grūtāk īstenot, un tas arī paņemtu trīs stundas ilgāk, paskaidro mūziķis.

“Mums nebija tāda konkrēta scenārija, vadījāmies pēc izjūtām. Viss jau bija labi un beigās, kad likām punktu, nāca arī skaista saule. Patiesībā visnovērtētākais ir dabiskums, ko mēs ar šo dzīves skrējienu, steigu laižam garām. Pamatideja gan ziemas, gan vasaras saulgriežiem ir saistīta ar dabas procesiem – Saules un Mēness ietekmi uz Zemi, no kā attiecīgi rodas garākā nakts un īsākā diena vai garākā diena un īsākā nakts, kad mēs visi tā kā drusku pārdzimstam jeb restartējamies,” teic N. Īle.

Ne viens vien saullēkta ceremonijas dalībnieks norādīja, ka piedzīvotais vijies ar mistiku un nedaudz raksturīgs bijis indiāņiem. N. Īle norādīja, ka daudzkas jau ir aizmirsts, bet senatnē bijis. “Tiem pašiem indiešiem ir pilns ar auseklīšiem un arī mums tādi ir. Indiāņiem dziedāšana ir citādāka, bet arī viņi ir par dabu un dabisko. Uzskatu, ja mēs papildinām savu kultūru dabiski, nevis parodējot, tad arī cilvēkiem vieglāk to uztvert, un tas neliekas nepieņemams,” pārdomās dalās N. Īle.

M. Sējāne-Īle atzīst, ka šis rīts bijis pamatīgs un svētīgs svētku sākums. Paši Jāņus aizvada ģimenes lokā, kas ir gana kupla – 50 cilvēki un vēl ierodas draug – sanāk, izdziedas pamatīgi, izdejojas. Naktī tradicionāls ir gājiens uz jūru, ap divpadsmitiem sataisa tādus koka krustus, kur uzliek sveces. Tad visi iet uz jūru ar lāpām, nonākot pie jūras, izdzied korī dziesmas.

Baušķeniece Dace atklāja, ka jau otro reizi piedalās “Spīgo” ceremonijā. “Teikšu godīgi, šogad patika labāk nekā pērn. Arī izvēlētā vieta – pļava pie Ķirbaksalas – abu satekupju ielejā, manuprāt, daudz piemērotāka nekā zālājs pie estrādes, atradāmies kā tādā Dieva ausī. To, ko es sajutu pati personīgi, grūti aprakstīt, bet man patiešām “aizvibrēja”. Jūtos apgarota un piepildīta, spēks un enerģija visam gadam!” paziņo Dace. Viņa uzteic arī organizatorisko pusi – viss bijis ļoti pārdomāts – sagaidīšana, cienāšana ar zāļu tēju, ziedūdeni, mutes mazgāšana, slotiņu pēriens, mūzikas skaņas, dziesmas, saucieni, izkustēšanās līkločos. Viņasprāt, šī iedibinātā tradīcija noteikti ir jāturpina.  Dace akcentē, ka pašai svinamie svētki ir tieši saulgrieži – gan vasaras, gan ziemas. Jāņus Dace atzīmē, bet tiem nav tik lielas nozīmes kā saulgriežu mirklim.

Pirmo reizi uz “Spīgo” bija devusies baušķeniece Līga. “Man jau šķita, ka es šodien nepiecelšos, jo vairākas naktis nebiju kārtīgi gulējusi. Tomēr, kad atskanēja modinātāja zvans, biju kā štiks augšā, bet, kad nokļuvu pie dabas, tad pamošanās grūtības bija izgaisušas, jo agrajā rīta stundā daba patiešām ir daudz citādāka, un tas brīdis katram būtu jāizbauda, it sevišķi saulgriežu laikā, kad daba ir pilnbriedā, līgojas pļavas, skan putnu balsis,” teic Līga un apliecina, ka nenožēlo, ka 21. jūnijā bija lieciniece īpašam saulstāvju rituālam un brīnišķīgam saules lēktam.

Ceraukstiete Inese “Spīgo” pieredzēja pagājušajā gadā, un šogad atkal viņu varēja sastapt starp ceremonijas dalībniekiem. “Neteikšu, ka šogad labāk vai sliktāk, bet ir citādāk. Arī pērn bija pacilājoši, rituāla vadītājas Evas Mežeckas gājieni bija tādi interesanti, savdabīgi un nepierasti. Viņa atzīmēja, ka senatnē bijām ļoti jaudīga bramaņu, priesteru tauta, bet daudzi to nīcinājuši ārā. Būtībā mūsu rokās ir to spēcināt un atjaunot. Arvien vairāk senču tradīcijas tiek godātas. Ja kaut ko svinam, lai tas ir ar vērtībām, lai nav tā, ka Līgo un Jāņos tik ēdam un dzeram bez jēgas,” pārdomās dalās Inese.

Baušķeniece Laima Skrūdere pašlaik dzīvo Francijā, bet katru gadu cenšas saulgriežus pavadīt Latvijā. Viņa pastāsta, ka draugs francūzis Maksims pats izteicies, ka grib doties uz pasākumu Bauskā. Iepriekš parasti braukuši saulgriežus atzīmēt Turaidā, bet šoreiz tur nekas netika rīkots.

“Kad vajadzēja celties, Maksims ieminējās –guļam tālāk, bet tas bija tikai uz mirkli, kad jau no gultas kājas ārā, bija jāiet. Francijā saulgriežus neatzīmē, jo tur kristietība ir spēcīgāka un no pagāniskām tradīcijām nekas pāri nav palicis. Pirms desmit gadiem, kad pirmo reizi atbraucām uz Latviju un sūtījām draugiem bildes, viņi bija nesaprašanā un interesējās, kāpēc man puķes uz galvas, kāpēc Maksim ir vainags galvā, vaicāja, kas mums tur īsti notiek. Frančiem nav tā pieņemts rotāties,” stāsta Laima. Maksims apliecina, ka “Spīgo” ir paticis. Bijis skaisti un citādāk nekā ierasts, turklāt saule uzlēkusi ar tik brīnišķīgu oreolu.

Laima atklāja, ka Jāņus vairs nesvin, sagaida tikai saulgriežus. “Cik var ēst un dzert. Latviskums ir vairāk saulgriežos, piemēram, Turaidā katrs atnes savu groziņu cienastam, notiek danči, ir rata ripināšana no kalna, Jāņu tēvs un Jāņu māte kā virsvadītāji, kuri atbildīgi par pasākuma norisi,” pieredzētajā dalās Laima.

Bauskas kultūras centra kultūras projektu vadītāja Līga Pļaviņa apstiprināja, ka saulgriežu saullēkta sagaidīšanas pasākumam “Spīgo” šogad bijusi ļoti liela iedzīvotāju atsaucība – tam reģistrējušies 315 cilvēki. Tik daudz gan nav ieradušies, iespējams, kāds aizgulējies vai kādam ir plāni mainījušies. Tas viss ir saprotams, taču interesentu ar katru gadu ir vairāk. Pasākuma norises vietu neatklāj iepriekš un ir nepieciešama pieteikšanās, lai organizatori saprastu, cik liela ir interese un kuru vietu plānot. Sarīkojuma mākslinieciskā koncepcija paredz, ka galveno komunikāciju ar pasākuma apmeklētājiem aizvada privātās sarakstēs, tādejādi iedrošinot pieņemt izaicinājumu piecelties tik agri no rīta un vienlaikus arī nodrošinot individuālu kontaktu un rūpes par katru no norises viesiem.

“Ja būtu 50 cilvēki, Bauskā ir citas vietas, kur šādu pasākumu rīkot. Taču, ja tie ir trīs simti, tad nav citas vietas, kur var piebraukt. Pirmajā reizē bija Maija un šoreiz arī viņu izvēlējāmies, jo nav daudz rituālu veicēju Latvijā, patika iepriekšējā sadarbība, jo ļoti nopietni piegāja šai lietai. Domāju, ka šis ir no tiem pasākumiem, kuru nevajag mainīt, nevajag eksperimentēt, varam papildināt tikai ar kaut kādām niansēm,” tā Līga Pļaviņa.

+ 23