Žanna Zālīte
Vecumnieku mūzikas un mākslas skola šogad savu dzimšanas dienu pagājušajā nedēļā, 21. decembrī, atzīmēja īpaši svinīgi – ar piebūves atvēršanas svētkiem. Muzikālais notikums «Ziemassvētki savās mājās» izvērtās par saviļņojošu un emocionālu piedzīvojumu gan profesionālās ievirzes izglītības iestādes saimei, gan Bauskas novada pašvaldībai un visiem jaunā korpusa būvniecības procesā iesaistītajiem.
Pēc tradicionālās lentes griešanas klātesošie ieņēma vietas jaunajā koncertzālē, kur svētkiem ceļu šķīra Hendeļa marša akordi skolas orķestra izpildījumā. Taures, vijoles, čelli, bungas un citi mūzikas instrumenti sasaucās svinīgā skanējumā, ko noslēdza sirsnīgi aplausi un gaviles.
Svinību scenārijā muzikāli priekšnesumi akordeonistu trio «Allepā», koklētāju ansambļa «Skandīne», metālpūšamo instrumentu kvarteta, kora «Via Stella» un čella spēles skolotāja, mākslinieka Mareka Radzēviča sniegumā mijās ar apsveikuma runām un pārdomu vērtām atklāsmēm par… durvīm. Un kā nu ne! Mūzikas un mākslas skola savā 27. dzimšanas dienā saņēmusi zīmīgu dāvanu – piebūvi ar 27 jaunām durvīm, ko vērt jauniem apvāršņiem, iecerēm un sapņiem. Durvīm, kurās iestāties par savējiem, durvīm, ko atvērt uz sevi pašu.
Iveta Lavrinoviča, Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas direktore, uzsvēra, ka piebūves atklāšana ir nozīmīgs notikums visiem Vecumnieku un apkaimes ļaudīm, jo īpaši ģimenēm, kas uzticējušas savus bērnus mūzikas un mākslas mūzai. «Zinu, ka šajās telpās mēs jutīsimies ļoti labi – iedvesmoti un piepildīti!» viņa sacīja.
Emocionālā uzrunā iestādes dibinātāja un vadītāja atzinās, ka ir ļoti, ļoti laimīga, un mazliet pat baiļojas, vai notikušais nav tikai sapnis un vai nebūs tā, kā pasakā par Pelnrušķīti, kad pēc pusnakts greznā kariete pārvēršas par ķirbi. «Grūti aptvert, ka šis sapnis ir piepildījies. Man šī skola nozīmē ko vairāk par darbavietu. Tā ir viena no maniem izlolotajiem bērniem, kam šodien svinama dzimšanas diena,» valdot aizkustinājuma asaras, sacīja I. Lavrinoviča. «Katram, ierodoties šajā pasaulē, dots kāds uzdevums, un mana misija ir šāda. Man ļoti paveicies, ka vienmēr esmu atradusies īstajā vietā un laikā, satikusi īstos cilvēkus, ar kuriem kopā varēts sapņot, izsapņot un paveikt lielas lietas. Vecumnieku un apkārtnes bērni ir pelnījuši šādas cieņpilnas telpas un skaistu vidi, lai varētu radoši darboties un turpināt sevi attīstīt.»
Durvis ir teju katrai būvei, taču bez šī praktiskā būvelementa taustāmās un fiziski sajūtamās nozīmes tām ir arī otra – netveramā puse, uz pārdomām vedināja Zane Onkele, Mūzikas un mākslas skolas komunikācijas speciāliste. «Mēs šodien atveram durvis uz jauniem apvāršņiem, idejām un, piedodiet, Okmaņa kungs, arī uz jauniem sapņiem, jo to flīģeļi koncertzālē mums ļoti vajadzēs,» viņa smaidot sacīja, īpaši vēršoties pie Bauskas novada domes priekšsēdētāja, «šodien mēs atveram durvis lidojumam, jo iepriekšējā šaurībā tā īsti nevarējām izplest spārnus, par lidojumu pat nedomājot.» Piedzīvotās pārvērtības izglītības iestādes kolektīvam ļāvušas atvērt arī durvis uz sevi un iepazīt savas personības šķautnes, jo gadu dzīvot remonta apstākļos – putekļos, saspiestībā, pielāgotās un svešās telpās – tas no katra prasījis lielu izturību un saņemšanos, lai vājuma brīžos «neuzdzirksteļotu».
Laimīgs un gandarīts par paveikto bija Valdis Onkelis. Viņa arhitekta karjerā šis projekts bijis emocijām piesātinātākais sirdsdarbs, kas sakņojies laikā, kad Mūzikas un mākslas skolā sākusi strādāt dzīvesbiedre Zane Onkele. «Zane vakaros daudz stāstīja par skolas dzīvi, par izcilajiem un radošajiem skolotājiem, talantīgajiem bērniem, taču prieku caurvija bēdīga nots un sāpe par šaurību. Gadu no gada skola tiek akreditēta ar visaugstāko novērtējumu, un vienīgais mīnus – akūts telpu trūkums. Tas bija impulss proaktīvai rīcībai, jo sapratu, ka ir skaisti ticēt, domāt un uz kaut ko paļauties, bet ar to nepietiek, lai situāciju mainītu,» viņš sacīja.
2017. gadā kopā ar kolēģi Lieni Švarcu izstrādājuši divas skolas attīstības vīzijas – šo un otru, kur piebūve bija pavērsta pret ielu. Viņaprāt, svarīgi ir ieceri vizualizēt un vienmēr turēt pa rokai. Tā arī direktores kabinetā nonācis buklets, ko viņa visiem rādīja, ņēma līdzi uz domes sēdēm, lai apliecinātu – mums to vajag, mēs esam tam gatavi. Tagad skaidrs, ka šāda rīcība bijusi pareiza. Tiesa, zināms laiks pagājis, taču pats svarīgākais, ka piebūve ir tapusi.
Uzrunā klātesošajiem V. Onkelis atzīmēja, ka skolas vecais korpuss bija pielāgota padomju laika sovhoza kantora ēka, kur trūka ļoti daudz funkciju, kas ir vitāli svarīgas izglītības iestādei. «Lai apmeklētu labierīcības, bija jāiet cauri mākslas klasei, divreiz traucējot nodarbības, vai arī caur otro stāvu, sargot galvu no pasijas, kas bija traucējoša pat man, nemaz nerunājot par čella skolotāju (Mareks Radzēvičs ir ražena auguma mūziķis – red.). Nebija arī ventilācijas, zāle bija bez vides pieejamības. Tas viss tik ļoti kaitināja! Galu galā – te mācās arī mani bērni, un šķita – tik maz ir jāizdara, lai skola varētu pilnvērtīgi strādāt. Izdarījām!»
Plašāk lasāms «Bauskas Dzīves» drukātajā izdevumā 2024. gada 5. janvārī.
Reklāma