Sapnis kļūt par skolotāju piepildījies

Bauskas Valsts ģimnāzijas jaunā pedagoģe Elizabete Hačikjana intervijā atzīst: «Arī mācīties ir jāmācās – to var darīt ar datoru un grāmatām, spēlēm, dažādi»

Vakar, 2. septembrī, skolu durvis vēra priecīgi satraukti skolēni, sācies jaunais 2024./2025. mācību gads. Tas tikpat nozīmīgs ir arī pedagogiem. Bauskas Valsts ģimnāzijā šogad darbu sākuši septiņi pedagogi, liecina mācību iestādes informācija. Uz sarunu «Bauskas Dzīve» aicināja vienu no viņiem – Latvijas Universitātes (LU) šī gada absolventi, ģimnāzijas jauno pedagoģi baušķenieci Elizabeti Hačikjanu, novadā savulaik labi zināmās ginekoloģes Allas Hakičjanas mazmeitu. Elizabete pasniegs datoriku un dizaina un tehnoloģiju priekšmetu stundas.

Par ko bērnībā sapņojāt kļūt?
– Jau bērnībā gribēju kļūt par skolotāju, jo man ļoti patika un patīk bērni. Jau no mazām dienām pieskatīju mazuļus, pirmsskolas izglītības iestādē mazāko grupu audzēkņus, vēlāk spēlēju skolotāju māsīcai un māsām. Man ir divdesmit trīs gadi un ir trīs māsas – Enija (16 g.), Sofija (14) un Letīcija (1). Audzinātājai Lienai Vanagai, kad gāju skolā, palīdzēju kārtot galdu. (Smaida.) Pamatskolas gados vēlme mācīties par skolotāju gan nedaudz noplaka, domāju, kā var tikt galā ar palaidņiem, tāpēc tas bija posms, kad apsvēru policista vai arhitekta profesijas apguvi. Vidusskolas periodā jau šaubas pazuda, vasarā pat bija iespēja pastrādāt bērnudārzā. Un tad pamanīju jaunu programmu, kurā Latvijas Universitātē (LU), Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātē, piedāvāja apgūt divus mācību priekšmetus – dizainu un tehnoloģijas un datoriku. Šajā vasarā pabeidzu augstskolu, iegūstot bakalaura grādu.
Jau iepriekšējā mācību gadā slimības laikā aizstāju skolotājus šajos mācību priekšmetos Bauskas Valsts ģimnāzijā. Arī prakse te pavadīta, kā arī divās Rīgas skolās. Tomēr, domājot par darbavietu, galvaspilsēta mani nesaistīja, manas mājas ir te, un ģimnāzija ir mana skola.

Vai nemulsina tas, ka pati esat absolvējusi Bauskas Valsts ģimnāziju un kādreizējie pedagogi nu jau ir kolēģi?
– Ģimnāzijas skolotāji man ir ļoti tuvi, bet grūti iet, joprojām saucu viņus par skolotājiem. Mani uzņēma ļoti sirsnīgi. Būs forši, es varu sastrādāties ar pedagogiem, kas mani pašu mācīja. Svarīgi, lai laba saprašanās izveidotos arīdzan ar audzēkņiem – 4. un 5. klasēm dizaina un tehnoloģiju stundās, kā arī 7.–9. klases skolēniem datorikā. Šogad man vēl nebūs audzināmās klases.