Sirdsdarbam veltīts mūžs un uzticība vienai skolai: intervija ar skolotāju Maldu Ignatjevu

Bauskas Valsts ģimnāzijas bijušajai skolotājai Maldai Ignatjevai piešķirts Draudzīgā aicinājuma fonda apbalvojums «Par mūža ieguldījumu izglītībā»

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē Valsts svētku priekšvakarā, 17. novembrī, aizvadīta apbalvojuma «Par mūža ieguldījumu izglītībā» pasniegšanas ceremonija, kurā balvas – mākslinieka Arvīda Endziņa veidotās pūces – saņēma 21 Latvijas pedagogs, arī Bauskas Valsts ģimnāzijas bijusī krievu valodas un literatūras skolotāja, direktores vietniece izglītības jomā un metodiskajā darbā Malda Ignatjeva. «Bauskas Dzīve» cienījamo pedagoģi aicināja uz sarunu.

Kur ir jūsu dzimtas saknes? Kā izvēlējāties pedagoģiju?
– Uz Zemgali atnācu ar Sēliju sirdī. Kad pārnācu te, saskatīju lielu atšķirību starp zemgaliešiem un sēļiem. Šejienieši ir noslēgti kā Zemgales līdzenums, vajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka zemgalieši arī ir gana atklāti, bet tikai tad, kad esi viņus iepazinis, redzējis pavasara zaļo «lauku», «ražas laiku» un tā tālāk. Nāku no Viesītes, kas ir Sēlijas centrs, Jāņa Stradiņa dzimtā pilsēta. Tur arī pabeidzu vidusskolu. Mana dzimta vispār nāk no Latgales, bet mamma un viņas brāļi un māsas izauga Viesītē. Uz turieni dodos regulāri, pērn bija pagājuši 50 gadi kopš vidusskolas beigšanas, tikāmies ar klasesbiedriem. Viesītes vidusskolā man bija mīļākie skolotāji, kas bija kā paraugs, – matemātikas skolotājs Lapiņš, mākslas vēstures skolotājs Kasinskis, krievu valodas skolotāja Šekiļevska, vēstures skolotāja Godiņa. Mazpilsētā visi cilvēki «saaug» kā ģimene, tāpēc uzskatu, ka ir liels noziegums vērt ciet lauku skolas, kas tur ir kā gaismas salas.

Toreiz vienīgais avots, kas mūs formēja, bija grāmatas, literatūra. Vidusskolas gados biju pārņemta ar krievu klasiķu darbiem. Tie radīja un rada pārliecību par vērtībām, jo tā laika reālā dzīve, ikdiena bija bez šīm vērtībām, ar rindām pēc pārtikas, ar aizliegumu turēt lopus un citām lietām.

Mana mamma bija maizes cepēja, turpat pie mājas bija ceptuve, zinu, kā garšo «īsta» silta maize. Audžutēvs strādāja Viesītes mazbānīša depo par virpotāju. Par mazbānīti klīst leģendas, ka tur pat braucis un laupījis Kaupēns.

Tie cilvēki, kas izdzīvoja karu un sāka normālu dzīvi un darbu, gribēja, lai bērni skolojas, dara to, ko paši nevarēja. Tā arī maniem vecākiem, pēckara laika cilvēkiem, bija tāds mērķis. Mūsu dzimtā es esmu skolotāja, mammas brāļa meita ir pedagoģe, krustmātes meita arī skolotāja. Savukārt mans dēls Mareks ir informātikas skolotājs Franču licejā.

Kādas izjūtas jūs pārņem, dzirdot, ka krievu valodu no skolu mācību programmas pašlaik grib iznīdēt?
– Sāpīgi pārdzīvoju par krievu valodu. Vienmēr audzēkņiem esmu teikusi: «Cik valodas zini, tik esi cits cilvēks.» Valoda taču nav vainīga pie kariem! Kāpēc senāk mācīja vācu valodu, ja vācieši taču karoja?! Nereti pašlaik rodas iespaids, ka, mācot tikai Rietumu valstu valodas, jauniešus it kā sagatavo izbraukšanai no valsts… Uzskatu, ka būtu jāļauj izvēlēties arī krievu valodu.

Bauskas Valsts ģimnāzijā, iepriekš Bauskas 1. vidusskolā, aizvadīti 44 darba gadi. Kādi šie gadi bijuši?
– Šos darba gadus varu sadalīt divos posmos – kad mācīju priekšmetu un biju klases audzinātāja un laiks, kad vairāk biju skolvadībā, tas sākās deviņdesmito gadu beigās.

Kad manas paaudzes pedagogi sāka strādāt skolā, tad nedomāja, vai profesija ir prestiža. Prestižu var radīt pats skolotājs, neviena institūcija no malas to nespēj. Pašlaik arī, uzskatu, būtu jāmaina attieksme nevis ar skolēniem, bet tieši pedagogu sagatavošanā, lai to izdarītu kvalitatīvi. Es no 1972. gada Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē studēju piecus gadus, bija arī kārtīgs un nopietns prakses laiks ar mentoriem mūsdienu terminoloģijā. Bet kā ir pašlaik?! Saskatu arī sistēmas problēmas, ja ir astoņas kontaktstundas, cik valsts atvēl darbu labošanai un cik par to samaksā? Ar savu darbu esmu pāri nodarījusi saviem dēliem – Marekam un Ivaram –, allaž trūka laika.

Laime ir visu lietu kārtība, bet skola diemžēl nav tā vieta, kur tas tā vienmēr ir, tāpēc darba gadi ir bijuši gan veiksmīgi, gan trauksmaini, gan brīnišķīgu mirkļu pilni. Skolā ar saviem audzēkņiem izdzīvoju pilnasinīgu dzīvi. Kas tik nav bijis! 1977. gadā atnācu strādāt, 1978. gadā jau ar savu 6. klasi nedēļu dzīvoju teltīs pie Jumpravas, jo Strēlniekos kaplējām bietes. Bērni mācījās dzīvot dzīvi, nenodarot pāri ne sev, ne citiem.

Bijām arī ekskursijā uz divām dienām Puškina kalnos Krievijā. Izdevies tvert dzīves skaistuma izjūtu. Esam vadījuši laiku teltīs Vecsaules silā, kad puikas naktī ar laivu bija aizbraukuši pa upi… Nevar pat vārdos aprakstīt, ko tai brīdī izjutu, kad viņus skaļā balsī saucu… Tomēr tā bija arī tāda uzticēšanās, tāda uzmanības izrādīšana citam par citu. Kolosāli gadi!

Reti kuram skolotājam sanāk strādāt ar dažādu interešu bērniem. Man ir bijušas gan vispārējā, gan humanitārā virziena, gan komerczinību, gan matemātiķu klases. Ir bijuši tādi «spicie» audzēkņi, «zvaigznītes», kas kļuvuši par talantīgiem speciālistiem. Pēc 1999. gada biju tikai mācību pārzine, vairs klasi neņēmu, jo savai pēdējai komerczinību klasei biju to apsolījusi, un viņi ik pa brīdim sazinoties par to pārjautāja (smaida). Savukārt šogad tikos ar savu pirmo audzināmo klasi.

Ir bijuši visādi «trakumi», piemēram, meitenēm izlaidumā krāsainas kleitiņas, kas kādreiz nebija ierasti. Neiztika arī bez blēņām un uztraukumiem, tomēr man nav kauns ne no viena bērna un vecāka. Tas ir bijis mans sirdsdarbs, ko pametu tikai 2021. gadā, kad sākās kovida laiks un attālināto mācību «jaukumi».