Ir cilvēki, kuri maijā gaida ceriņus. Ir cilvēki, kuri gaida hokeju. Un tad ir tie, kuri jau februārī zina, kurā Eirovīzijas pusfinālā dziedās Latvija, kāds numurs būs pirms mums, kāds pēc mums, kurš ir favorīts bukmeikeru tabulās un kurā brīdī Eiropa atkal varētu “mūs nesaprast”. Eirovīzija ir viens no retajiem pasākumiem, kur vienā teikumā iespējams pilnīgi nopietni apspriest ģeopolitiku, diasporas balsojumu, vokālo tehniku, ādas apakšbikses, Austrālijas atrašanos Eiropā un to, vai vijole šogad atkal ir ceļš uz uzvaru. Tas skan pēc joku raidījuma, bet patiesībā Eirovīzija ir nevis tikai dziesmu sacensība, bet arī nacionālās pašapziņas spogulis, kolektīvā prieka mirklis, politiskas ķezas un daudz kas cits.
Šogad Latvijas skatītājus šī kolektīvā spriedze aizvedīs uz Vīni, kur 70. starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā Latviju pārstāvēs Atvara ar dziesmu “Ēnā”. Viņa uzvarēja “Supernovā”, kur finālā lēmumu noteica gan skatītāju, gan žūrijas balsojums; Eirovīzijas oficiālā informācija rāda, ka Latvija startēs otrajā pusfinālā ar devīto kārtas numuru.
Par to, kāpēc Eirovīzija joprojām izraisa tik daudz emociju, aģentūras LETA podkāstā “Kas tas vispār bija?” spriež Eirovīzijas fanu kluba prezidents Miroslavs Kodis, mūzikas minēšanas spēles “Melomaniaki” pārstāve Undija Ancēna, Eirovīzijas eksperts Edgars Bāliņš un Latvijas Televīzijas satura redaktore Anna Platpīre.
Trīs minūtes, kurās jāizdara viss
Vēsturiski Eirovīzija sākās kā dziesmu konkurss, bet mūsdienās tā ir arī šova sacensība, kur ar melodiju vien nepietiek, uzsver Kodis. Viņš ir pārliecināts par to, ka Eirovīzijas veiksmes recepte ir komplekts no balss, tēla, skatuves un arī brīža, kurā skatītājs, nevis aiziet pēc tējas, bet noliek telefonu un skatās šovu.
Kodis iebilst pret priekšstatu, ka Eirovīzijā pietiek būt dīvainam. Dīvainība var palīdzēt, bet tikai tad, ja tā strādā kopā ar dziesmu. Ja uz skatuves ir monstri, bārda, pirotehnika, vijole vai milzu konstrukcija, tam jābūt daļai no vienota stāsta. Citādi sanāk nevis Eirovīzija, bet dārgs mēģinājums novērst uzmanību no vājas dziesmas.
Eirovīzija no Latvijas Televīzijas skatpunkta nav vienkārši vakars, kurā ieslēdz starptautisku tiešraidi, skaidro Platpīre. Tas ir process, kas sastāv no dziesmas atlases, mākslinieka sagatavošanas, priekšnesuma veidošanas, satura plānošanas, komentēšanas, auditorijas uzrunāšanas. Viņas skatījumā tas ir viens no nozīmīgākajiem televīzijas notikumiem ne vien Latvijā, bet arī visā Eiropā.
No malas viss izskatās vienkārši: viena dziesma, trīs minūtes, skatuve, kamera, balsojums. Tomēr praksē šīs trīs minūtes reizēm atgādina operas, modes skates, psihoterapijas seansa un mazas valsts eksistenciāla sauciena krustojumu.
“Es neskatos”, bet zinu visu
Latvijā ir īpašs skatītāju tips: cilvēks, kurš Eirovīziju “neskatās”, bet nākamajā rītā zina, kurš uzvarēja, kurš netika finālā, kurš bija “šausmīgs”, kurš “pārāk dīvains” un kuram “Eiropa nesaprata ideju”. Kodis par šo attieksmi runā ironiski: Eirovīziju it kā neskatās, bet par to zina gandrīz visi. No fanošanas par Eirovīziju nav jākaunas, akcentē Kodis.
Bāliņam šāda distancēšanās nav vajadzīga. Viņš Eirovīziju gaida kā citi gaida Ziemassvētkus, Jauno gadu, Jāņus, dzimšanas dienu un hokeja čempionātu kopā — tikai pareizinātu ar desmit. Viņam konkurss nesākas maijā, bet gan jau tad, kad parādās pirmās nacionālo atlašu dziesmas. Tieši sekošana līdzi Eirovīzijas aktualitātēm, kā arī lielāka vai mazāka mēroga drāmām kāpina interesi par konkursu, atzīst eksperts.
Eirovīziju var uztvert arī kā atsevišķu mūzikas žanru, uzskata Ancēna. Šim žanram ir plašas robežas, un tajā ietilpst popmūzika, etno, metāls, balādes, humors, skatuves pārspīlējums un pavisam nopietnas emocijas. Ancēna to raksturo kā muzikālu lādi, kurā var atrast gan pērles, gan priekšnesumus, par kuriem pēc tam ilgi jādomā – vai tas bija labi, slikti vai vienkārši neatkārtojami.
Kāpēc tas vajadzīgs nogurušiem cilvēkiem
Ancēna Eirovīzijas pievilcību skaidro nevis ar konkursa spozmi, bet ar kolektīvā prieka deficītu. Cilvēki ir noguruši, nostrādājušies, politiski aizkaitināti, pārbaroti ar sliktām ziņām un savstarpējiem strīdiem. Šajā laikā Eirovīzija uz dažām stundām piedāvā kaut ko citu: iespēju kopā skatīties, smieties, dusmoties uz žūriju, aizstāvēt savu favorītu un vienlaikus justies kā daļai no lielāka notikuma.
Tas nav maz. Mūsdienās kopīgu skatīšanās brīžu kļūst arvien mazāk. Katram ir savs ekrāns, savs algoritms, savs seriāls, sava ziņu lente. Eirovīzija vēl pieder pie tiem retajiem notikumiem, ko cilvēki skatās kopā — ar ģimeni, draugiem, kolēģiem vai svešiniekiem bārā.
Visai pieprasītajās “Melomaniaku” rīkotajās Eirovīzijas viktorīnās valda prieka sajūta, un cilvēki, kas viens otru nepazīst, labprāt dzied līdzi vairāk vai mazāk pazīstamām Eirovīzijas melodijām, pastāstīja Ancēna.
Platpīre arī norāda, ka Eirovīzija Latvijā sasniedz ļoti dažādas auditorijas, tostarp mazākumtautību skatītājus. Tas konkursu padara par neparasti plašu mediju notikumu. Bāliņš gan prognozē, ka šogad kopējā Eirovīzijas auditorija varētu sarukt, ņemot vērā, ka pasākumu izvēlējušās boikotēt vairākas valstis. Piemēram, Spānija nolēma ne tikai nepiedalīties pasākumā, bet arī to netranslēt.
Tomēr Latvijā skatītāju lokam nebūtu jāsamazinās, pieļauj Platpīre, gan atzīstot, ka mūziķa iekļūšana vai neiekļūšana konkursa finālā ir būtisks faktors auditorijas piesaistei.
Austrālija, Maroka un Eiropas elastīgā karte
Ja Eirovīzijai būtu biežāk uzdoto jautājumu saraksts, viens no pirmajiem būtu: ko tur dara Austrālija?
Atbilde uz šo jautājumu nav saistīta ar vājām ģeogrāfijas zināšanām. Austrālijas raidorganizācija SBS konkursu bija pārraidījusi vairāk nekā 30 gadus, un 2015. gadā Eiropas Raidorganizāciju apvienība uzaicināja Austrāliju piedalīties konkursā Vīnē, atzīmējot konkursa 60. gadadienu.
Tas bija domāts kā īpašs žests. Taču Eirovīzijā, kā zināms, vienreizējas lietas mēdz iesakņoties. Pirmajā reizē Austrālija ar Gaju Sebastianu un dziesmu “Tonight Again” finālā ieņēma piekto vietu.
Bāliņš Austrālijas klātbūtni skaidro vienkārši: Eirovīzija ir viens no pasaules lielākajiem šoviem, un Austrālija gribēja tajā būt. Platpīre savukārt uzsver, ka šāda dalība konkursu padara krāšņāku un daudzveidīgāku.
Austrālija nav vienīgais ģeogrāfiskais pārsteigums.
Maroka konkursā piedalījās 1980. gadā Hāgā, ieguva 18. vietu un pēc tam konkursā vairs nav atgriezusies.
Arī Azerbaidžāna, Armēnija, lai gan nav gluži Eiropas valstis, labprāt sūta uz konkursu savus pārstāvjus. Azerbaidžāna vienreiz konkursu arī uzņēmusi, jo gadu iepriekš tajā triumfēja duets “Ell & Nikki”.
Tātad Eirovīzijas karte vienmēr bijusi elastīgāka nekā skolas atlants. Drīzāk tā atgādina rasolu: sākumā kāds brīnās, kāpēc konkrētā sastāvdaļa tur ir, bet pēc tam visi pierod.
Vakars, kad uzvarēja četri
1969. gadā Eirovīzija nonāca situācijā, kurai pati nebija gatava. Madridē četras valstis – Francija, Nīderlande, Spānija un Apvienotā Karaliste – ieguva vienādu punktu skaitu. Tā kā tolaik nebija skaidra papildnoteikuma, kā izšķirt pirmo vietu, visas četras tika pasludinātas par uzvarētājām.
Tas ir viens no elegantākajiem Eirovīzijas absurdiem: konkurss, kura jēga ir noskaidrot vienu uzvarētāju, beidzas ar četriem.
Šādi gadījumi labi parāda, ka Eirovīzijas noteikumi nav nokrituši no debesīm gatavi. Tie veidojušies pēc neveiklām situācijām, strīdiem un brīžiem, kad rīkotāji sapratuši: nākamreiz tam vajadzēs punktu nolikumā.
Reizēm Eirovīzija vispirms kaut ko piedzīvo. Tikai pēc tam saprot, ka tas jāregulē.
Līdzīgi ir arī ar balsošanas procedūrām. Arī šogad tajās gaidāmas izmaiņas, un žūrijas balss uzvarētāja noteikšanā būs nepieciešama ne vien finālā, bet arī pusfinālos, vismaz pagaidām atsakoties no formāta, kur fināla dalībniekus iebalso tikai skatītāji.
Politika ienāk arī tad, ja durvis aizslēgtas
Eirovīzija sevi konsekventi piesaka kā nepolitisku konkursu. Tomēr realitātē, jo īpaši pēdējos gados, šis naivais apgalvojums sabrūk vēl pirms paša konkursa sākuma.
Kodis atzīst: fanu klubi cenšas saglabāt konkursu kā mūzikas svētkus, bet politika tik un tā ienāk sarunās. Ar valstu dalību un nedalību. Ar boikotiem. Ar diskvalifikācijām. Ar aizdomām par balsojumiem. Ar jautājumu, kur beidzas dziesma un sākas valsts tēls.
Platpīre to redz kā redakcionālu jautājumu. Medijam nav jāpadara viss par skandālu, bet tas arī nevar izlikties, ka Eirovīzija notiek vakuumā. Ja konkursam apkārt ir liela politiska spriedze, tā kļūst par daļu no stāsta.
Šogad šis fons ir īpaši redzams Izraēlas dalības dēļ. “Reuters” ziņoja, ka Izraēlas apstiprināšana dalībai 2026. gada konkursā lika vairākām raidorganizācijām paziņot par izstāšanos vai boikotu; starp tām minētas Spānija, Īrija, Nīderlande un Slovēnija, vēlāk arī Islande. Vīnes policija pirms fināla gatavojas protestiem saistībā ar Izraēlas dalību, paredzot arī dronu ierobežojumus, pastiprinātas pārbaudes un drošības pasākumus pie norises vietām.
Bāliņš šajā kontekstā ir tiešs: Izraēlas iespējamā uzvara konkursam radītu ļoti sarežģītu situāciju. Viņa ieskatā Eirovīzijai šobrīd vajadzētu nevis jaunu politisku krīzi, bet iespēju atgriezties pie mūzikas un skatītāju prieka. Tāpēc, viņaprāt, Izraēlas uzvara šī gada konkursā būtu ļoti nevēlama.
Kad nepolitiskums vairs nestrādā
2022. gads parādīja robežu, pie kuras Eirovīzijas nepolitiskuma formula sabrūk. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā EBU paziņoja, ka Krievijas pārstāvis 2022. gada konkursā nepiedalīsies; organizācija norādīja, ka Krievijas iekļaušana šādos apstākļos varētu kaitēt konkursa reputācijai.
Dažas dienas vēlāk EBU arī apturēja Krievijas dalīborganizāciju pārstāvju darbu savās pārvaldības struktūrās.
Tas nav tikai administratīvs fakts. Tas ir piemērs brīdim, kad dziesmu konkurss vairs nevar nošķirt skatuvi no kara. Eirovīzija var gribēt runāt par vienotību, iekļaušanu un prieku. Taču realitāte reizēm ienāk ar zābakiem.
Eirovīzija nodarbojas arī ar ģeopolitikas interpetēšanu. Ja Krievija pēc iebrukuma Ukrainā no dalības konkursā diskvalificēta, tad liela daļa Eirovīzijas kopienas nepārstāj vaicāt, kāpēc līdzīgs lēmums nav pieņemts attiecībā uz Izraēlu. Daudzi spekulē, ka Izraēla no konkursa netiek izslēgta tostarp tamdēļ, ka viens no lielākajiem Eirovīzijas sponsoriem ir Izraēlas uzņēmums “Moroccanoil”.
Balsošana: cerība, aizdomas un kaimiņi
Eirovīzijas balsošana ir atsevišķs raidījums raidījumā. Pāris stundās, kurās nervozi tiek plusoti valstu piešķirtie punkti, gaisā virmo cerība, ticība diasporai, kaimiņu būšana, kā arī žūrija, uz kuru pēc rezultātu paziņošanas vienmēr kāds ir dusmīgs.
Kodis uzskata, ka lielākam svaram Eirovīzijas uzvarētāja noteikšanā jābūt skatītājiem. Viņa loģika ir vienkārša: Eirovīzija ir televīzijas raidījums, un televīzijas raidījumā galvenā auditorija ir skatītājs. Žūrija, viņaprāt, var ienest pat vairāk politikas nekā publiskais balsojums, jo kādas valsts piecu cilvēku žūrijas vērtējums reizēm iegūst pārāk lielu nozīmi.
Vienlaikus arī skatītāji nav pilnīgi brīvi no savām simpātijām. Kaimiņu balsošana pastāv. Diasporas balsošana pastāv. Ja lietuviešiem ir laba dziesma, kāpēc lai latvieši par to nebalsotu? Problēma sākas tad, kad kaimiņattiecības kļūst svarīgākas par dziesmu. Ancēna gan atzīst, ka viņu pašu, lai arī vienmēr gribas, lai par Latviju nobalsotu vismaz Baltijas kaimiņi, nekad nevirza doma par lokālu atbalstu – drīzāk tas, vai priekšnesums tiešām aizķēris.
Bāliņš uz to skatās reālistiski: reģionālā balsošana nekur nepazudīs. Kipras un Grieķijas savstarpējie divpadsmit punkti jau ir Eirovīzijas folklora. Tāpat kā Azerbaidžānas un Armēnijas savstarpējā apdalīšana un Balkānu savstarpējais atbalsts. Latvijā savukārt bieži cer uz Lietuvu, Igauniju, Īrijas latviešiem, Lielbritānijas latviešiem, Norvēģijas latviešiem.
Taču ar kaimiņiem vien neuzvar. Var pakāpties. Var izglābties. Bet uzvarai vajag, lai dziesma iziet ārpus savējo loka. Platpīre saka, ka Latvijas priekšnesums netiek veidots ar domu “tas patiks igauņiem” vai “to sapratīs diaspora”. Vispirms vajadzīga laba dziesma, skaidrs skatuves risinājums, spēcīgs vokāls un ideja, kas nostrādā lielajā kopainā.
“Eiropa mūs nesaprata”
Šī ir viena no Latvijas Eirovīzijas pēcvakara klasiskajām frāzēm. “Eiropa mūs nesaprata.” Šis secinājums ir mierinošs. Tajā nav jāatzīst, ka varbūt dziesma nebija pietiekami spēcīga. Ka priekšnesums nenostrādāja. Ka ideja pazuda starp citu valstu trīs minūtēm.
Kodis uzskata, ka Latvijai nav jābaidās no latviešu valodas. Eirovīzijas sākotnējā ideja, viņaprāt, ir vienotība dažādībā – katrai valstij ir sava valoda, kultūra un skanējums. Latviešu valoda šajā loģikā nav risks, bet atšķirības zīme.
Latvijai katru gadu būtu jāsūta kaut kas tāds, par ko pašai nav jātaisnojas, uzskata Ancēna. Tā var būt balāde. Var būt tautisks elements. Var būt latviešu valoda. Var būt drosmīgs tēls. Svarīgi, lai tas nav kompromiss, kurā jau iepriekš dzirdams: “Varbūt Eiropai patiks.”
Platpīre uzskata, ka Eiropa Latviju saprot labāk, nekā reizēm pašiem šķiet. Latvijai Eirovīzijā ir bijušas gan veiksmīgas, gan neveiksmīgas reizes, taču pēdējos gados atlase vēl pirms lielās Eirovīzijas skatuves kļuvusi profesionālāka. “Supernova” māksliniekiem palīdz sagatavoties citam mērogam – nevis vietējai skatuvei, bet milzīgai starptautiskai tiešraidei.
Varbūt agrāk problēma nebija tajā, ka Eiropa nesaprata Latviju, bet tajā, ka Latvija ne vienmēr saprata, ko uz Eiropu sūtīt, rezumē Bāliņš.
Monstri pret tītaru
Ja kādam šķiet, ka Eirovīzija ir tikai glancētu popdziesmu konkurss, pietiek atcerēties 2006. gadu.
Somijas grupa “Lordi” ar “Hard Rock Hallelujah” Atēnās uzvarēja monstriem līdzīgos tērpos un atnesa Somijai pirmo Eirovīzijas uzvaru.
Tas bija brīdis, kad Eirovīzija pati sev atgādināja: dīvainība nav problēma. Problēma ir garlaicība. Ja šī dīvainība ir muzikāli pamatota, televīzijā nodota precīzi un pašpārliecināta, tā var uzvarēt. Ja tā ir tikai uzlīmēta virsū vājai dziesmai, tā paliek par vakara joku.
Tomēr ne katrs izgājiens ārpus kastes kļūst par triumfu. 2008. gadā Īriju pārstāvēja Dastins Tītars – televīzijas lelle – ar dziesmu “Irelande Douze Pointe”. Eirovīzijas oficiālajā mājaslapā viņš tika pieteikts kā populārs televīzijas tēls, kas pārstāvēs Īriju pirmajā pusfinālā.
Finālā viņš netika.
Un tas ir labs piemērs, kāpēc Eirovīzijā ar joku vien nepietiek. “Lordi” bija pilns komplekts – tēls, enerģija, dziesma, šovs. Dastins Tītars palika kuriozs. Jautrs, atmiņā paliekošs, bet tomēr ārpus fināla.
Končita, Nemo un stiepjamas robežas
2014.gadā Austrijai uzvaru atnesa “Conchita Wurst” ar “Rise Like a Phoenix”. Viņas uzvara kļuva par vienu no spilgtākajiem Eirovīzijas iekļaujošās identitātes simboliem.
Šādi priekšnesumi daļai skatītāju rada sajūsmu, daļai – apjukumu vai pretestību. Taču tas ir viens no Eirovīzijas mehānismiem: drošā televīzijas formātā tā rāda sabiedrībai tēlus, par kuriem citās telpās notiek daudz asākas kultūrkaru diskusijas.
Platpīre uzskata, ka tā būtu bēdīga diena sabiedriskajam medijam, ja dažādība, ķermeniskums vai drosmīgi skatuves tēli pēkšņi kļūtu par kaut ko nerādāmu. Viņas skatījumā Eirovīzijai tieši šī atvērtība ir būtiska.
Nemo uzvara 2024. gadā šo sarunu aizveda tālāk. Šveices mākslinieks ar “The Code” kļuva par pirmo nebināro Eirovīzijas uzvarētāju; pēc uzvaras Nemo mudināja Šveici juridiski atzīt trešo dzimuma ierakstu, un šī uzvara atvēra plašāku diskusiju par nebināro cilvēku redzamību un tiesībām.
Tas bija ļoti eirovīzisks brīdis: uz skatuves – tehniski precīzs, vokāli iespaidīgs priekšnesums; ārpus skatuves – sociāla un politiska diskusija, no kuras konkurss nevar pilnībā aizbēgt.
Eirovīzija grib būt dziesmu konkurss. Tomēr tās spilgtākie brīži bieži kļūst par kaut ko lielāku nekā dziesma.
Kad skatuvē ielaužas realitāte
Dažreiz problemātiskie brīži nav saistīti ar politiku vai balsošanu, bet ar drošību.
2018. gadā Lisabonā Apvienotās Karalistes pārstāves SuRie uzstāšanās laikā uz skatuves izskrēja vīrietis un izrāva viņai mikrofonu. SuRie turpināja priekšnesumu, bet incidents lika organizatoriem skaidrot, kā cilvēks varēja nokļūt līdz māksliniecei tiešraides laikā.
Tas bija profesionālas savaldības piemērs. Un reizē atgādinājums: aiz spīdumiem, jokiem un dūmu mašīnām ir milzīgs drošības mehānisms. Ja tas kļūdās, to redz visa Eiropa.
2024.gadā vēl skaļāks satricinājums bija Nīderlandes pārstāvja Josta Kleina diskvalifikācija pirms fināla. Zviedrijas prokuratūra vēlāk izbeidza kriminālizmeklēšanu pierādījumu trūkuma dēļ, bet EBU aizstāvēja diskvalifikāciju.
Toreiz EBU paziņoja, ka Kleins izdarījis “nepiedienīgu rīcību” pret filmēšanas grupas darbinieci. Saskaņā ar sākotnējo informāciju, pēc uzstāšanās pusfinālā mākslinieks bija skaidri norādījis, ka nevēlas tikt filmēts, taču operators turpinājis to darīt, kas novedis pie fiziska incidenta – Kleins esot draudoši pagrūdis kameru.
EBU uzsvēra, ka “nulles tolerances” politikas dēļ pret nepieņemamu uzvedību konkursa dalībnieku vidū incidents nav savienojams ar Eirovīzijas noteikumiem.
Kas uzvarēs?
Bāliņš šogad nopietni skatās Somijas virzienā. Viņa jokā par vijoli kā Eirovīzijas sakrālo instrumentu ir arī daļa patiesības: vijole konkursā bieži nostrādā kā spēcīgs televīzijas elements. Ja tā parādās īstajā brīdī, ar īsto tuvplānu un īsto dramatismu, skatītājs sāk just, ka notiek kaut kas liktenīgs.
Kodis arī sliecas Somijas virzienā, atsaucoties gan uz fanu noskaņojumu, gan bukmeikeru prognozēm. Tomēr viņš piebilst, ka faniem prognozes reizēm sajaucas ar vēlmēm. Uzvarētājvalsts nozīmē arī nākamā gada galamērķi. Un ne katrs fans sapņo par dārgu braucienu uz Somiju, ja teorētiski iespējama Francija, Itālija vai Grieķija.
Bukmeikeru prognozes tiešām rāda Somiju kā vienu no galvenajām pretendentēm uz uzvaru, bet Eirovīzijā tas nav spriedums – tā ir temperatūra, kas var mainīties pēc viena mēģinājuma, viena tuvplāna vai viena šķība vokāla.
Favorīts Eirovīzijā var sabrukt vienā vakarā. Vai piedzimt vienā kadrā.
Vai Atvara tiks finālā?
Atvaras gadījumā atbilde nav ne “droši”, ne “nekādi”. Tā ir cerīga piesardzība.
Kodis uzskata, ka Atvarai par labu runā spēcīga dziesma, skatuves tēls un laba komunikācija ar žurnālistiem un faniem. Eirovīzijā mākslinieks dzīvo ne tikai savās trīs minūtēs uz skatuves, bet arī preses telpā, fanu lapās un sociālajos medijos.
Bāliņš prognozēs ir piesardzīgāks. Viņš uzskata, ka Atvara var tikt finālā, bet nekas nav garantēts. Latvijas situāciju sarežģī konkurenti pusfinālā, uzstāšanās kārtība un tas, ka ārvalstu skatītājam īsā laikā jāsaprot “Ēnā” emocionālais kods. Latvijā dziesmas jēga ir uztverama uzreiz. Savukārt latviski nerunājošam Eiropas skatītājam tā būs jāizlasa caur balsi, atmosfēru, vizuālo tēlu un komentētāja paskaidrojumu.
Platpīre Atvaras dziesmu sauc par spēcīgu un uzsver, ka Latvijas komanda izdarījusi maksimāli daudz, lai priekšnesums būtu gatavs lielajai skatuvei. Viņas vērtējumā “Ēnā” nav kārtējā romantiskā balāde, bet dziesma ar savu stāstu, sāpi un problemātiku.
Ancēna dziesmu vērtē emocionāli. Viņai Atvaras priekšnesums radījis “skudriņas”, un viņa tic, ka dziesma var aizķert arī skatītājus, kuri latviski nesaprot.
Latvijas mērogā Atvarai ir spēcīgs mandāts: viņa uzvarēja “Supernovā”, kur LSM ziņoja par pirmo vietu gan žūrijas, gan skatītāju balsojumā. Taču Eirovīzijas pusfināls ir cita spēle. Tur dziesmai jāizceļas starp citu valstu priekšnesumiem ļoti īsā uzmanības logā.
Sausais atlikums: fināls nav drošs, bet nav arī sapnis bez pamata. Šampanieti vēl atvērt nevajag, bet ledusskapī ielikt drīkst.
Vai fināls vispār ir vienīgais mērķis?
Latvijā rezultātu bieži mēra nežēlīgi vienkārši: tikām finālā vai netikām. Ja tikām – viss kārtībā. Ja netikām – sākas pēcnāves ekspertīze.
Eirovīzija māksliniekam ir arī platforma, skaidro Kodis. Pat bez fināla iespējams iegūt starptautisku fanu loku, koncertu piedāvājumus un atpazīstamību. Dažreiz īstā vērtība parādās nevis sestdienas rezultātu tabulā, bet pēc tam.
Bāliņš piekrīt: nonākšana uz Eirovīzijas skatuves pati par sevi ir liels sasniegums. Ja mākslinieks un komanda izdarījuši visu iespējamo, netikšana finālā nav automātiska izgāšanās.
Cilvēki bieži neatceras uzvarētāju tik spilgti kā dziesmu, pie kuras smējušies, dziedājuši vai lēkājuši pa dīvānu, akcentē Ancēna. Eirovīzijas atmiņā paliek ne tikai pirmā vieta, bet arī mirkļi.
Käärijä 2023. gadā zaudēja Lorīnai, bet kļuva par skatītāju sirds uzvarētāju. Ne vienmēr trofeja nosaka, kurš dzīvos ilgāk pleilistēs un festivālos.
Spīdīgi peldkostīmi un puritāņu satraukums
Eirovīzijā vienmēr ir arī mode. Reizēm augstā. Reizēm – “kas tas vispār bija”. Ancēna novērojusi, ka konkursā regulāri parādās spīdīgi peldkostīmi vai tiem tuvi skatuves tērpi. Viņasprāt, tie strādā kā televīzijas elements, lai gan pati viņa tādu tērpu neizvēlētos.
Kodis uzskata, ka šovs un mākslinieka izskats ir svarīgs, jo Eirovīzija nav radio konkurss. Skatītāji grib arī redzēt. Taču viņš brīdina: kopēt iepriekšējā gada uzvarētāju nav jēgas. Eirovīzijā otrreiz tas pats triks parasti nestrādā.
Eirovīzija atspoguļo popmūzikas tendences, uzskata Platpīre. Ja pasaules koncerttūrēs dominē metāliski triko, kailuma ilūzijas un milzīgi vizuālie risinājumi, nav pārsteigums, ka tas ienāk arī šajā konkursā.
Daļa skatītāju dusmojas, ka visa ir “par daudz”. Bet tieši šo “par daudz” viņi nākamajā dienā atceras. Citiem ir par daudz plikumu, kamēr vēl citiem nepietiek karstasinīgu deju.
Eirovīziju reti mīl par mērenību.
Un droši vien tāpēc to kā ik gadu skatīties vairāk nekā 160 miljoni cilvēku visā pasaulē.
